Ko esmu paveikusi, paliekot ar sevi
Brīdī, kad es paliku viena, es nonācu pie sevis. Vai es tajā brīdī sapratu, kas ar mani notiek? Nē! Pilnīgi noteikti nē. Es vienkārši dzīvoju, darīju un biju kustībā. Un, ja man tagad jāatskatās uz šo laiku, es varu godīgi pateikt — es nezināju, ka spēju tik daudz. Es nezināju, ka varu būt tik forša, tik neatlaidīga un ka manī ir tik liels spēks.
Es biju pilnībā iekšā sportā, aktivitātēs, jaunos piedzīvojumos un ceļojumos. Man visu laiku kaut kas bija jādara. Tagad, atskatoties uz to laiku, es reizēm sev jautāju — vai tas spēks nebija arī dusmas? Vai tā nebija kaut kāda bēgšana no sevis, no sāpēm un no tā, ko mana dvēsele piedzīvoja, kamēr prāts centās to visu nomaskēt?
Jo ir taču tik viegli paņemt savas emocijas un aiznest tās uz sporta zāli, skrejceliņu, lidostu vai kādu citu pasaules malu. Fiziski tu kusties, dari, sasniedz un baudi. Bet vai tas nozīmē, ka esi ticis galā ar visu, kas notiek tevī? Ne vienmēr.
Dažreiz mēs tik ļoti cenšamies dzīvot tālāk, ka aizmirstam apstāties un saprast, ko īsti esam piedzīvojuši, kas no tā jāizsecina un kas ir tas, kur nekad vairs negribētu nonākt.
Pirmie ceļojumi un pirmā brīvības sajūta
Viena no pirmajām lietām, ko izdarīju, bija aizbraukt ciemos pie draudzenes, pie kuras sen nebiju bijusi. Esot attiecībās, biju kaut kur aizpeldējusi prom no daļas savas dzīves, no saviem cilvēkiem un no lietām, kas kādreiz man bija svarīgas. Un pēkšņi pavērās citi ceļi un citas iespējas.
Tas bija mans pirmais tāds brauciens vienai pašai, bez bērniem un ārpus visa, kas bija noticis manā dzīvē. Fantastisks piedzīvojums, kas man iedeva tādu kā āķi lūpā. Izrādās, es varu! Es varu pati saplānot, aizbraukt, izbaudīt un atgriezties mājās ar sajūtu, ka dzīve turpinās.
Pēc tam sekoja jogas retrīta brauciens uz Sardīniju, un pēc Sardīnijas — Tanzānija. Tad kopā ar otru draudzeni devāmies uz Parīzi, kur izbaudījām Disneyland un nosvinējām viņas dzimšanas dienu. Nepiepildīts bērnības sapnis tika realizēts! Un turklāt tādā veidā, kā es to būtu vismazāk iedomājusies. 😀
Pēc tam kopā ar to pašu draudzeni izbraukājām Spāniju, Romu, Budapeštu…ar vēl vienu draudzeno Stokholmu, Gdaņsku un Varšavu. Gan ar lidmašīnu, gan ar automašīnu. Skaistas vietas, piedzīvojumi un jauni iespaidi.
Vienā brīdī ceļojumu kļuva tik daudz, ka man sāka pazust to garša. Braucu, braucu, braucu… Un tad vienā brīdī sapratu, ka pietiek. Ne jau tāpēc, ka pasaule būtu kļuvusi mazāk skaista, bet tāpēc, ka manī bija iestājies izsīkums.
Un tikai vēlāk es sapratu, ka patiesībā biju nogurusi ne tikai no ceļošanas. Es biju nogurusi BĒGT…
Kad saproti, ka no sevis neaizbēgsi
Pēc šķiršanās sākotnējais efekts ir tāds kā apdullinošs. Tu īsti nesaproti, kas ir noticis, kā tas ir noticis un kā tagad būs. Tu vienkārši turpini dzīvot, jo dzīve jau neapstājas. Ir bērni, darbs, pienākumi un ikdiena. Un kaut kur tajā visā esi arī tu pati ar savām emocijām, kurām ne vienmēr ir laiks pievērsties.
Pirmie gadi man bija vajadzīgi. Vajadzīgi, lai izdzīvotu notikušo tā, kā tajā brīdī spēju. Lai ceļotu, mainītu vidi, satiktu cilvēkus un ieraudzītu, ka dzīve ir daudz plašāka par vienām attiecībām un vienu notikumu.
Taču patiesā palikšana ar sevi sākas tad, kad tu vairs ne tikai skrien uz priekšu, bet arī apstājies un ļauj sev izsērot. Izdzīvot to, kas noticis. Pieņemt, ka tas nenotiek vienā dienā, vienā mēnesī vai pat vienā gadā. Ja esi kopā ar cilvēku nodzīvojusi pietiekami ilgu laiku, lai pierastu pie viņa, lai saprastu, ka tas ir Tavs cilvēks un ka tā būs Tava dzīve, tad atvadīšanās no šīs realitātes prasa laiku.
Un varbūt tieši šis notikums – šķiršanās bija mans lielākais dzīves kritiens lejup, lai beidzot izkāptu ārā un ieraudzītu, par ko ir mana dzīve un kas patiesībā esmu es.
Es negribu teikt, ka viss notikušais bija vajadzīgs vai ka sāpes vienmēr ir jāattaisno ar kādu lielu dzīves mācību. Bet es varu pateikt, ka no šī notikuma esmu paņēmusi ļoti daudz. Tas man palīdzēja ieraudzīt sevi, savas vajadzības, savas vērtības un robežas.
Un šis process joprojām turpinās…
Ceļot, lai iepazītu pasauli, nevis bēgtu no sevis
Pēc kāda laika es paņēmu pauzi no ceļošanas, turpināju apmeklēt terapiju un sakārtot savu galvu. Sāku vairāk ieklausīties sevī un mēģināt saprast, kas ar mani notiek.
Un tad ceļošana pamazām ieguva citu nozīmi. Kā es sajutu, ka manī kas ir mainījies? Es sāku gribēt uz mājām ceļojuma laikā, bēgšanas laikā es negribēju atgriezties vidē, kas lika man atcerēties, domāt un būt tur, kur bija tik daudz ne visai ērti mirkļi, kuri beigu beigās bija jāierauga aci pret aci un jāpieņem.
Es vairs negribēju braukt ceļojumos tikai tāpēc, lai mainītu vidi un nedomātu par savu dzīvi. Es gribēju iepazīt pasauli. Redzēt, kā dzīvo citi cilvēki, iepazīt kultūras, satikt jaunus cilvēkus un izbaudīt piedzīvojumus, kurus pati sev izvēlos.
Laiku pa laikam braucu spēlēt golfu uz Spāniju. Spānija man vienmēr ir bijusi tuva un mīļa. Man patīk aktīvi ceļojumi, kuros var izbaudīt dabu, kustību un pēc iespējas tuvāk iepazīt vietējo kultūru un dzīvesveidu.
Taču es sapratu arī ko citu — man patīk doties ceļojumos ar cilvēkiem, kurus nepazīstu.
Jā, sākumā tas ir diskomforts. Tu ierodies kompānijā, kurā nezini nevienu cilvēku. Nezini, kādi viņi būs, kā Jūs sapratīsieties un kā kopā pavadīsiet laiku. Taču tajā pašā laikā Tev ir iespēja būt pašai, bez savas ierastās ikdienas un bez lomām, kuras cilvēki tev piešķīruši.
Un, ja godīgi, es nekad neesmu jutusies tik brīva un atvērta par sevi kā šādos ceļojumos.
Tur neviens Tevi nepazīst. Neviens nezina Tavu pagātni, Tavas attiecības vai Tavas kļūdas. Nevienam nav iepriekš izveidota priekšstata par to, kādai Tev vajadzētu būt.
Tu vari vienkārši būt tu pati.
Tu vari runāt par savu dzīvi, dalīties pieredzē, smieties, klausīties un iepazīt citus cilvēkus. Un, ja pēc ceļojuma komunikācija turpinās, brīnišķīgi. Ja ne — arī labi. Ne katram cilvēkam, kuru satiekam, ir jākļūst par mūsu dzīves neatņemamu daļu.
Būsim godīgi — reizēm svešinieks Tevi uzklausa, Jūs kopā izdzīvojat skaistu piedzīvojumu, bet nākamajā dienā viņš jau ir aizņemts ar savu dzīvi un savām problēmām. Un tas ir normāli. Mēs visi dzīvojam savu dzīvi. Arī mūsu tuvinieki nevar visu laiku dzīvot līdzi mūsu pārdzīvojumiem. Viņi mūs uzklausa, atbalsta, bet pēc tam katrs atgriežas pie saviem jautājumiem.
Un varbūt tieši tāpēc man šajos ceļojumos ir bijusi tik liela brīvības sajūta. Es varu būt atklāta, neko nepierādot un negaidot, ka otram cilvēkam būs jāuzņemas atbildība par manu dzīvi.
Šrilanka un Maldivas bija viens no šādiem piedzīvojumiem. Es vienkārši piekritu avantūristiskam braucienam, apvienojot divas vietas, uz kurām ļoti gribēju aizbraukt. Divpadsmit dienas, fantastiski cilvēki un laiks sev. Es lidoju viena pati ar kompāniju, kurā nevienu nepazinu, un atgriezos mājās ar sajūtu, ka esmu piedzīvojusi kaut ko patiešām īpašu.
Pēc tam sekoja Maroka, kur atkal devos uz Fitness ABC organizētu pasākumu. Iepazinos ar kolosāliem cilvēkiem, iepazinu marokāņu kultūru un ieguvu kontaktus, kuri turpina būt noderīgi arī šodien. Esmu sākusi uzturēt komunikāciju un sadarboties ar marokāņu meiteni, no kuras iegūstu skaistumkopšanas produktus, piemēram, matu eļļu, kuru nevar nopirkt Eiropā.
Tad pienāca Kuba — vēl viena vieta manā pasaules apceļošanas sarakstā.
Es aizbraucu uz turieni, nepazīstot nevienu, un iepazinu gan skaisto Kubu, gan cilvēkus, ar kuriem izveidojās kaut kas vairāk par vienkāršu ceļojuma pazīšanos. No šī brauciena mums ir izveidojusies trīs meiteņu draudzība. Trīs ļoti atšķirīgas sievietes, katra ar savu dzīves rokrakstu un savu dzīves veidu, bet ar kopīgu pieredzi, kas mūs savienoja.
Mums bija tik labi kopā, ka atvadoties bija asaras acīs. Un tas bija fantastiski.
Jo dzīve dažreiz Tev iedod cilvēkus tieši tad, kad Tu neesi devusies viņus meklēt. Tu vienkārši dzīvo, esi atvērta un ļauj notikumiem notikt.
Izkāpt ārpus komforta zonas
Pēc Kubas es devos uz Itāliju kopā ar bērniem slēpot.
Es nekad iepriekš nebiju slēpojusi. Nekad! Man tā bija pilnīgi jauna pieredze, bet vēlme iemācīties bija lielāka par bailēm un diskomfortu.
Es ieliku sevi situācijā, kurā man bija jāmācās no nulles. Protams, izrādījās, ka man ļoti nepatīk augstums. Surprise! Par to es iepriekš pat nebūtu aizdomājusies, bet nu — tāda ir dzīve. Tu vari sevi pazīt daudzus gadus un joprojām atklāt jaunas šķautnes.
Ar treneru palīdzību es iemācījos slēpot un brauciena beigās jau biju noslēpojusi aptuveni 30 kilometrus pa sarkanajām un melnajām trasēm. Protams, ne pa visām trasēm, un es biju arī nobijusies, bet no visas šīs pēdējo dienu pieredzes kritu tikai vienu reizi.
Man tas bija milzīgs sasniegums. Ļoti ļoti lepojos ar sevi…un ticēju sev, ka es to izdarīšu…
Tikmēr bērni no kalna laidās lejā kā mazi pingvīniņi. Viņi mācījās tik ātri, ka es brīžiem vienkārši nesapratu — kā viņi to dara? Bet viņi to dara! Un Itālija ir fantastiska vieta, kur bērniem iemācīties slēpot.
Šis brauciens man vēlreiz atgādināja, ka, lai sasniegtu kaut ko jaunu, reizēm ir jāpieņem diskomforts. Tev nav uzreiz jāprot. Tev nav uzreiz jābūt labākajam. Tev vienkārši ir jāsāk un jāturpina. Zaudējis ir tas, kurš nemēģina un paliek komfortā. 😊 Vēlme redzēt kalna virsotnes un būt uz brīdi daļai no tā, bija spēcīgāka par bailēm un diskomfortu, ko radīja augstslimība (slikta dūša un galvas sāpes). Es noteiktu gribētu to atkārtot un doties šajā piedzīvojumu braucienā, bet visam savs laiks.
Pēc tam sekoja aktīvs brauciens uz Spāniju, kur spēlēju padel. Man patīk šādi sportiski ceļojumi, jo tajos ir viss, ko vēlos — kustība, daba, jauni cilvēki un iespēja iepazīt vietas citādi nekā parastā tūrista lomā. Padel spēlēju tikai 7 mēnešus un sapratu, Spānija tam visam iedeva next level.
Vasarā kopā ar meitu atkal devāmies uz Parīzes Disneyland. Šoreiz tā bija dāvana meitai dzimšanas dienā.
Protams, brauciens ar bērniem ir pavisam cita pasaule. Tur ir prieki, piedzīvojumi, emocijas un arī savi mazie strīdiņi. Mani bērni ir enerģiski, un ar viņiem garlaicīgi nav nekad. Bet tas viss piederas pie lietas.
Un man ir svarīgi, ka es varu radīt šādas atmiņas ne tikai sev, bet arī saviem bērniem.
Es pārstāju skriet pakaļ cilvēkiem
Taču ceļojumi un piedzīvojumi ir tikai viena daļa no tā, ko esmu paveikusi, paliekot ar sevi.
Viena no lielākajām pārmaiņām ir notikusi manās attiecībās ar cilvēkiem.
Pirms vairāk nekā diviem gadiem es pieņēmu lēmumu vairs neieguldīties attiecībās, kurās visa vēlme uzturēt kontaktu, veidot draudzību un virzīt attiecības uz priekšu nāk tikai no manas puses.
Es sāku atdot vadības pulti katram cilvēkam paša rokās.
Lai viņi paši izvēlas, kā vēlas veidot savu dzīvi. Lai paši izlemj, ar ko vēlas būt kopā, kam vēlas veltīt laiku un kādas attiecības vēlas uzturēt.
Man vienmēr ir bijusi vēlme saprast, zināt un salikt visu pa plauktiņiem. Tā joprojām ir. Man patīk analizēt, izprast cilvēkus un mēģināt saprast, kāpēc notiek tas, kas notiek.
Bet vēlme kontrolēt situāciju ap sevi ir cita lieta. Un tieši no tās es mācos atteikties.
Jo cik ilgi es varu pati uzturēt attiecības, pati rakstīt, pati zvanīt, pati interesēties un pati ieguldīties, ja pretī neredzu līdzvērtīgu interesi?
Agrāk man likās, ka man ir ļoti daudz draugu. Taču, paliekot vienai un sākot citādi skatīties uz cilvēkiem, es sapratu, ka patiesi tuvu un uzticamu draugu ir tik, cik var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.
Pārējie ir bijuši ceļabiedri. Cilvēki, kuri kādā dzīves posmā ir bijuši līdzās, kaut ko iemācījuši, kaut ko parādījuši un palīdzējuši man augt. Un varbūt viņu loma manā dzīvē ar to arī beidzas.
Tas nenozīmē, ka es viņus vairs necienu vai ka viņi man neko nenozīmē. Tas nozīmē, ka mūsu attiecības vairs nav tādas, kādas tās bija agrāk. Es vairs neieguldu tajās tik daudz enerģijas, ja neredzu, ka mūsu vēlmes un vērtības sakrīt.
Un jā, reizēm tas sāp.
Visvairāk sāp atzīt, ka cilvēks, kuru esi uzskatījusi par sev ļoti tuvu, Tevi, iespējams, nav vērtējis tikpat augstu, cik Tu viņu. Sāp saprast, ka Tava izpratne par jūsu attiecībām ir bijusi citāda nekā viņa izpratne.
Taču šeit ir viena ļoti svarīga atziņa, pie kuras esmu nonākusi: ne jau vienmēr cilvēki mūs sāpina paši. Dažreiz mēs paši sevi sāpinām ar savām ilūzijām par viņiem.
Mēs iztēlojamies, kādi viņi ir, ko viņi jūt un cik svarīgi mēs viņiem esam. Mēs turamies pie šī priekšstata pat tad, kad viņu rīcība jau sen rāda ko citu.
Un tad ir jāuzdod sev jautājums — cik ilgi es vēl dzīvošu savā ilūzijā? Cik ilgi es turpināšu pieķerties tam, kā es gribētu, lai būtu, nevis ieraudzīšu to, kā ir patiesībā?
Šis 2025. gads man ir ļoti daudz ko iemācījis. Tas ir licis izvērtēt cilvēkus, kuri ir man blakus, un pajautāt sev, vai viņi patiešām ir tie, par kuriem es viņus esmu iztēlojusies. Vai arī es pati neesmu gribējusi ieraudzīt patiesību, jo mana ilūzija bijusi daudz patīkamāka par realitāti.
Un es vairs negribu dzīvot ilūzijās.
Es izvēlos redzēt patiesību, pat ja tā ir neērta. Pat ja tā sāp. Pat ja man ir jāatvadās no cilvēka, kuru biju iedomājusies savā dzīvē pavisam citā vietā.
Atdot citiem viņu izvēles
Šīs vasaras notikums man to atgādināja vēlreiz.
Es biju domājusi, ka ar kādu man tuvu cilvēku mūsu sajūtas un vērtības vienam pret otru ir līdzvērtīgas. Taču realitāte izrādījās citāda. Viņa rīcība parādīja to, ko man bija grūti pieņemt.
Un, protams, pirmajā brīdī tas lika aizdomāties — vai es atkal kaut ko neesmu sevī līdz galam sapratusi? Vai es joprojām dzīvoju ilūzijās? Vai atkal esmu nonākusi situācijā, kurā ceru uz kaut ko, ko otrs cilvēks patiesībā nevēlas dot?
Taču šoreiz tas vairs nebija tāds kritiens kā agrāk. Drīzāk mazs satricinājums zem kājām. Pietiekami, lai apstātos un padomātu, bet ne tik liels, lai pazaudētu sevi.
Es pieņēmu lēmumu atvadīties no šīs savienības un vairs nemēģināt to uzturēt, kontrolēt vai skaidroties.
Jo cilvēka rīcība parāda ļoti daudz. Un dažreiz darbības ir skaļākas par vārdiem.
Tas nav nekas slikts. Tas vienkārši ir tas, kas tas ir.
Katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties, kur viņš vēlas būt, ar ko vēlas būt un kā vēlas veidot savu dzīvi. Tāpat kā man ir tiesības izvēlēties, ko es vēlos savējā.
Jautājums ir par to, vai es spēju pieņemt otra cilvēka izvēli, necenšoties to mainīt. Vai spēju tikt galā ar savu ego, ar aizvainojumu un ar vēlmi pierādīt, ka man bija taisnība.
Jo ego jau mēdz būt tas lielais Bubulis, kuru mēs paši sev uzpūšam. Mēs gribam būt svarīgi, gribam būt izvēlēti, gribam, lai otrs cilvēks mūs redz tā, kā mēs paši viņu redzam.
Bet ne vienmēr tā notiek.
Mēs katrs esam tikai mazs zobratiņš lielajā Visumā. Katram ir sava vieta, savs ceļš un savas izvēles. Un ne katram, kuru satiekam, ir jāpaliek kopā ar mums visu dzīvi.
Ja tas nav Tavs, tad necenties to iegūt vai noturēt par katru cenu.
Pieņem to, kas ir, un ej tālāk.
Attiecības un vīrieša nozīmē manā dzīvē
Un, runājot par attiecībām, es negribu izlikties, ka man nevajag mīlestību.
Protams, ka man gribas savu cilvēku. Man gribas mīlēt un būt mīlētai. Gribas dalīties ikdienas stāstos, iedvesmot vienam otru, kopā darboties, smieties, ceļot un vienkārši būt līdzās.
Taču es negribu vīrieti tikai tāpēc, lai man būtu vīrietis. Nevis ķeksītim, nevis tāpēc, ka tā vajag, un ne tāpēc, lai aizpildītu kādu tukšu vietu savā dzīvē.
Es gribu cilvēku, no kura varu mācīties un kurš arī pats vēlas mācīties no manis. Cilvēku, kurš mani izvēlas ne tikai tad, kad viss ir skaisti un viegli, bet arī neērtās dzīves situācijās. Cilvēku, ar kuru mūsu vērtības sakrīt un kurš vēlas veidot attiecības kopā ar mani.
Es neesmu bijusi nevienā randiņā un neesmu arī īpaši meklējusi iespējas iepazīties iepazīšanās portālos. Šobrīd es vienkārši neredzu tam pievienoto vērtību savā dzīvē.
Man pašai ar sevi ir interesanti.
Tas nenozīmē, ka es vēlos visu dzīvi pavadīt viena. Mana sirsniņa reizēm ilgojas pēc sava cilvēka. Bet es vairs negribu attiecības tikai tāpēc, ka baidos būt viena.
Es gribu, lai šis cilvēks papildina manu dzīvi, nevis kļūst par nosacījumu manai laimei.
Un, ja viņš vēl nav atnācis, tad viss kārtībā. Man nav jāsteidzas. Visam savs laiks.
Darbs, jauni mērķi un mazie pitstopiņi
Pārmaiņas nav skārušas tikai manu privāto dzīvi.
Es esmu atvadījusies arī no profesionālām attiecībām, kurās man vairs nebija viegli sastrādāties ar cilvēkiem. Es sapratu, ka mana personības daļa, kas agrāk bija gatava pielāgoties un kalpot kādai sistēmai, vairs nejūtas tajā īsti savā vietā.
Tas nozīmēja uzņemties vairāk pašai uz sevi, domāt par saviem projektiem, veidot un strādāt pēc savas sistēmas. Protams, tas radīja arī diskomfortu. Mazāki ienākumi, lielāka atbildība, jauni jautājumi un neziņa par to, kā viss izvērtīsies.
Bet man vienmēr ir paticis, ka darbs ir kaut kas vairāk par vienkāršu pienākumu. Man gribas darīt to, ko daru, ar prieku, smaidu un tīru sirdsapziņu. Man ir svarīgi, lai darbs man pašai būtu interesants, lai es varētu tajā ieguldīties un just, ka tam ir jēga.
Nauda ir svarīga, protams. Bet man tā nekad nav bijusi vienīgā motivācija.
Es gribu turpināt mācīties, pilnveidoties un atklāt jaunas iespējas. Tāpēc esmu uzsākusi arī mācības, lai iegūtu jaunas zināšanas un saprastu, kur šis ceļš mani aizvedīs. Es vēl nezinu, kāds būs gala rezultāts, un man tas šobrīd nemaz nav jāzina.
Es zinu savus lielos sapņus. Taču, lai līdz tiem nokļūtu, ir vajadzīgi mazi pieturas punktiņi — mani mazie pitstopiņi.
Katrs no tiem ir mazs uzvaras brīdis, kurā varu sev uzsist uz pleca un pateikt: „Hei, tu to izdarīji! Šis posms ir pabeigts. Ejam uz nākamo!”
Lielus mērķus ne vienmēr var sasniegt vienā lēcienā. Reizēm ir jāiemācās kaut kas jauns, jāiegūst pieredze, jāsatiek īstie cilvēki vai vienkārši jānokļūst vietā, kurā atveras nākamās durvis.
Tāpēc es turpinu iet. Soli pa solim.
Un šobrīd arvien vairāk izvērtēju arī to, kam saku „jā” un kam — „nē”. Kuram pasākumam ir vērts veltīt savu laiku? Kur ieguldīt savu enerģiju? Kas man patiešām dod kaut ko vērtīgu, un kas tikai paņem?
Man ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp to, ko dodu, un to, ko saņemu. Ne jau tāpēc, ka visam dzīvē jābūt precīzā aprēķinā, bet tāpēc, ka arī manas enerģijas rezerves nav bezgalīgas.
Šis gads ir bijis izaicinošs dažādos veidos, taču es zinu, ka pārmaiņas ir daļa no dzīves. Un man ir sajūta, ka nākamais gads nesīs daudz skaistu piedzīvojumu. Tāpat kā pagājušā gada nogalē man bija sajūta, ka šis gads būs īpašs, un tā arī ir bijis līdz šim un gads vēl nav beidzies.
Es mācos uzticēties sev, bet vienlaikus arī saprotu, ka ar sajūtām vien nepietiek. Ir jāizvēlas, jādara, jāuzņemas atbildība un jāsper tie mazie soļi, kas galu galā aizved pie lielajiem sapņiem.
Linda pirms pieciem gadiem, pirms trim gadiem un šodien
Ja es tagad paskatos uz sevi pirms pieciem gadiem, pirms trim gadiem vai pat pirms viena gada, es redzu vairākas dažādas Lindas.
Katra no viņām ir bijusi citāda. Katra ir domājusi citādi, jutusi citādi, pieņēmusi citus lēmumus un dzīvojusi ar savu izpratni par to, kādai jābūt dzīvei.
Un es nevienu no šīm Lindām negribu izdzēst. Jo katra no viņām mani ir atvedusi līdz šodienai.
Šodien es redzu sievieti, kura ir iemācījusies vairāk ieklausīties sevī. Sievieti, kura rūpējas par sevi, ir sportiska, aktīva, apņēmīga un neatlaidīga. Sievieti, kurai ir svarīga ģimene, kura mīl, kura zina savas vērtības un kurai ir sava izpratne par to, kas viņai dzīvē ir pieņemams un kas vairs nav.
Es esmu ieguvusi pieredzi, kuru man neviens nekad neatņems. Zināšanas, kuras esmu uzkrājusi. Piedzīvojumus, kurus esmu izdzīvojusi. Cilvēkus, kurus esmu satikusi. Un atziņas, pie kurām esmu nonākusi pati.
Bet vai šī ir mana gala versija? Nē!
Mēs maināmies katru dienu. Mēs katru dienu kaut ko iemācāmies, iegūstam jaunu informāciju, nospraužam robežas, pieņemam lēmumus un izvēlamies jaunus izaicinājumus.
Es klausos podkāstus, iepazīstu gudru cilvēku pieredzes stāstus un iedvesmojos no idejām, kas ar mani rezonē. Es turpinu meklēt sevī jaunas šķautnes, jaunas iespējas un atbildes uz jautājumiem, kurus agrāk varbūt pat neuzdevu.
Es negribu apstāties pie domas, ka nu esmu sevi atradusi un viss. Es esmu sevi atradusi, jā. Bet tas nenozīmē, ka man vairs nav, ko atklāt.
Varbūt tieši tajā ir visa skaistuma būtība — tu vari būt apmierināta ar to, kas esi šodien, un vienlaikus būt atvērta tam, par ko vēl kļūsi rīt.
Paliekot ar sevi, es iemācījos izvēlēties sevi
Ja man šodien kāds jautātu, kas ir pats vērtīgākais, ko esmu ieguvusi, paliekot viena, es atbildētu — esmu iemācījusies sevi sadzirdēt.
Es mācos ieklausīties sevī, ieraudzīt sevi un saprast, kas man patīk, ko es vēlos un kas es patiesībā esmu. Esmu iemācījusies labāk atšķirt savas vēlmes no tā, ko no manis sagaida citi cilvēki.
Esmu sapratusi, ka man nav jāskrien pakaļ visiem. Man nav jāuztur katras attiecības, nav jāpierāda sava vērtība un nav jācenšas būt svarīgai cilvēkiem, kuri paši neizvēlas būt manā dzīvē.
Man ir tiesības izvēlēties cilvēkus, ar kuriem kopā eju pa dzīvi. Cilvēkus, kuru vērtības ir līdzīgas manējām un kuri novērtē manu klātbūtni tikpat patiesi, cik es novērtēju viņējo.
Esmu sapratusi, ka varu būt laimīga viena, bet vienlaikus vēlēties mīlestību. Varu ceļot viena, baudīt savus piedzīvojumus un veidot savu dzīvi, bet reizēm ilgoties pēc cilvēka, ar kuru dalīties šajā visā.
Es varu uzstādīt lielus mērķus, bet sasniegt tos maziem solīšiem. Varu kļūdīties, pārdomāt, mainīt virzienu un sākt kaut ko no jauna. Man nav jāzina visas atbildes uzreiz.
Un esmu sapratusi vēl kaut ko — mana dzīve nav jāatliek uz vēlāku laiku, kad parādīsies īstais cilvēks, kad būs īstie apstākļi vai kad viss beidzot būs ideāli.
Mana dzīve notiek tagad.
Es gribu turpināt ceļot, iepazīt pasauli, mācīties, sportot, īstenot savus sapņus, veidot projektus, satikt interesantus cilvēkus un būt klātesoša savu bērnu dzīvē. Gribu turpināt augt, attīstīties un atklāt jaunas iespējas.
Un, protams, es gribu arī satikt SAVU cilvēku. Bet tam visam ir savs laiks. Es nesteidzinu notikumus tikai tāpēc, ka kaut kam, pēc citu domām, jau sen vajadzētu būt notikušam.
Es pati izvēlos savu tempu un savu ceļu.
Jo mēs katrs paši esam savas dzīves veidotāji. Mēs nevaram kontrolēt visu, kas ar mums notiek, un mēs nevaram izvēlēties visas situācijas, kurās nonākam. Bet mēs varam izvēlēties, ko ar šo pieredzi darām, kādas mācības paņemam un kādus soļus speram tālāk.
Un varbūt pati svarīgākā atziņa, pie kuras esmu nonākusi, ir šī:
Es vairs negribu dzīvot, cenšoties noturēt to, kas nav mans. Es gribu dzīvot, veidojot to, ko pati izvēlos.
Es negribu bēgt no sevis. Es gribu būt ar sevi. Iepazīt sevi, pieņemt sevi un turpināt augt.
Jo, ja tu gribi un dari, tu vari paveikt daudz vairāk, nekā sākumā spēj iedomāties. Un, ja šodien vēl neesi tur, kur vēlies būt, tas nenozīmē, ka neesi ceļā.
Tāpēc es turpinu iet. Ar savām vērtībām, savu pieredzi, saviem sapņiem un savu patiesību.
Un, ja man šodien būtu jāpasaka viena lieta sev un citiem, tad tā būtu pavisam vienkārša:
Visam savs laiks.
Arī tam, lai sevi atrastu. Arī tam, lai iemācītos būt vienam. Arī tam, lai satiktu savu cilvēku. Un arī tam, lai saprastu, ka dzīve, kuru esi gaidījis, patiesībā jau sen ir sākusies.
Es nezinu, kāda Linda būšu pēc pieciem gadiem. Bet es zinu, ka viņa būs vēl kaut ko iemācījusies, vēl kaut ko piedzīvojusi un vēl kādu savu šķautni atklājusi.
Un man ir interesanti satikt viņu katru dienu.
Jo palikšana ar sevi nebija mana dzīves apstāšanās. Tā bija iespēja beidzot sākt dzīvot savu dzīvi. 😊