Nu, lūk, nākamais stāsts ir par pasakaino Zanzibāru. Trakākais brauciens un mans pirmais tāds īstais trakais brauciens ārpus Eiropas.
Līdz tam mēs nonācām pavisam vienkārši. Manai draudzenei patika wakeboards, kitesurfings, un mēs atradām kitesurfinga nometni Paje, Zanzibāra salā. Paskatījāmies cenas, opcijas, un pirmais moments bija: “Jā, braucam. I’m in!”
Biļetes nopirkām oktobrī un janvāra vidū devāmies uz Zanzibāru.
Šis bija arī mūsu pirmais tāds superjautrais brauciens divatā pēc ilgu gadu nošķirtības. Mana draudzene no Bulgārijas, kura nu jau dzīvo Latvijā, un šis bija tāds mūsu atkal satikšanās vibes.
Mēs satikāmies Turcijas lidostā, no turienes lidojām tālāk uz Tanzānijas galvaspilsētu Dar es Salaamu. Un no Dar es Salaamas ar prāmi devāmies uz Zanzibāru — apmēram divas, divarpus stundas ar prāmi.
Sākums bija vienkārši superfantastisks. Ļoti daudz negulētu stundu, nogurums, pārgurums, bet kāds skaistums! Agri no rīta nonācām ostā, kur bija cilvēku jūra. Mazi bērni, ģimenes, vietējie, kas dodas strādāt uz Zanzibāras salu. Viņu rīta stundas sākas ap četriem, un mazie čabulīši – miegaini, noguruši dodas līdzi vecākiem. Kāds ir viņu dziļākais stāsts, es nezinu, bet viņu dzīves veids krasi atšķiras no tā pie kā esam pieraduši mēs.
Gaidot ostā prāmi, jau bija skaidrs, ka šie nav Eiropas luksusa kuģīši. Tie ir tādi atvērta tipa prāmji, kur tu vari diezgan brīvi iekļūt arī bagāžas nodalījumā un redzēt, kas tiek vests kopā ar pasažieriem. Ainas tur bija dažnedažādas. Pat cilvēku mirstīgās atliekas koka zārkā. Mazliet dīvaini, bet tajā pašā laikā — tā ir viņu realitāte. Un, godīgi sakot, arī dažādās attīstītās valstīs lidostās un citās vietās var ieraudzīt lietas, kas mums šķiet pilnīgi neiedomājamas.
Mēs nonācām Zanzibārā, pārgurušas, nogurušas dabūjām mašīnu. Mašīna bija forša, labas kvalitātes, un ar to devāmies uz Paje. Mūsu mērķis bija divās nedēļās apceļot visu salu un atveltīt mazliet laiku Dar es Salaamai.
Viesnīcu pirmajām sešām naktīm nobukojām ar domu — ja iepatiksies, pagarināsim. Ja ne, skatīsimies nākamo. Gribējās apskatīt pēc iespējas vairāk un saprast, kas tad īsti ir mūsu.
Mūsu pirmais galapunkts bija Paje pilsētiņa. Paje bija vienkārši amazing. Viesnīca fantastiska, izskatījās ļoti skaisti, ēdiens gan, protams, nu… tālu no visa. 😄 Bet pie visa var pierast 😀
Protams, mēs bijām arī pārbijušās par malāriju. Lai gan Zanzibāra nav gluži tā vieta, kur malārija ir ikdienas pamata problēma, risks pastāv, un piesargāties vajag.
Un tad sākās mūsu pirmās dienas piedzīvojumi. 😀
Pirmajā dienā, atbraucot uz viesnīcu, mēs nolikām mantas un devāmies uz pludmali. Zanzibārā jau ir tā interesantā lieta ar paisumiem un bēgumiem, un tajā brīdī ūdens bija atnācis atpakaļ. 😊
Mēs guļam pludmalē un, protams, sasmērējamies ar eļļām. Mana draudzene izdomā uzsmērēt sev olīveļļu.
“Why not?”
Es viņai saku: “Mazā, ko tu dari? Mēs esam pie ekvatora!” 😀
Viņa man: “Viss kārtībā. Es tā mājās visu laiku daru. Man vajag skaistu brūnumiņu.” 😀
Okei. Nu, let it be…
Pēc negulētās nakts mēs, protams, aizmiegam pludmalē.
Pēc kādas stundas pamostos un saku: “Mazā, mums jāsamaina puses, jāgriežas uz muguras.”
Es paskatos uz viņu — viņa tāda baigi sarkana.
“Nē, nē,” viņa saka.
Aizejam noskaloties jūrā, iznākam ārā, atkal sasmērējamies un guļam jau uz otru pusi. Atkal aizmiegam.
Pēc brīža pamostamies un saprotam — jāiet mājās. Pirmajā dienā būs gana daudz saules.
Aizejam uz viesnīcu, un tur sākas kliedziens no spoguļa.
Seja sarkana. Nākamajā rītā protams apdegumi, čūlas.
Un draudzenes pirmā frāze:
“Es esmu sačakarējusi savu vacation pirmajā dienā.”
Es nekad neaizmirsīšu šo izteicienu. Viņa nespēj pasmieties, nespēj normāli parunāt. Sajūta bija tāda, ka viņai lūpas būtu pielietas ar filleriem un sejai bijusi restaurācija pie kosmetologa. Humors joprojām nav mūs pametis😄
Protams, mēs lietojām visus iespējamos pretiedeguma krēmus un visu, ko varējām, jo zinājām, ka viņai aiznākamajā dienā ir sērfa nodarbība. Atkal saule, atkal karstums, un vēl dubultais atspulgs no ūdens.
Bet ar to mūsu piedzīvojumi tikai sākās.
Nākamajā dienā mēs ieraudzījām, ka blakus mūsu viesnīcai notiek pull party.
Un ieeja tajā pull party vispār bija kaut kas interesants — pilnīgākais akmens laikmets.
Es draudzenei: “Klausies, Mazā, ejam uz to ballīti?”
Viņa: “Baigi negribas, baigais nogurums.”
Es: “Nu, aizejam tikai līdz žogam paskatīties. Nu mazums.”
Aizgājām līdz žogam, paskatījāmies, kas tur notiek, un nākamais moments — abas jau bijām pie ballītes ieejas 😀
Iekļūšana bija caur tādu akmens laikmeta lodziņu, kur nopērc biļeti, pēc tam maini žetonus pret dzērieniem. Tas bija kaut kas amazing.
Tur bija ļoti daudz vietējo, ļoti daudz tūristu, visi ballējās un baudīja dzīvi. Un, atskatoties uz to visu, es varu pateikt — pirmo reizi dzīvē biju kaut kādā tādā pasākumā, kas bija vienkārši Vārdos neaprakstāms. Tik autentisks, tik oriģināls, tik vietējs, ka es to savādāk nevaru nosaukt.
Un, protams, mēs izvēlējāmies dzert dzērienu ar ledu. Kurš gan dzer Āfrikā dzērienus ar ledu, visi zina, ka ledu lietot Āfrikā NEDRĪKST, ja vien neesi gatavs vēdera ballītei.
Why not?Mēs taču lielas meitenes, zinam ko daram 😀
Nu, un nākamajā dienā mans vēders pateica: “Linda, let’s get the party start?”
Sākumā likās — nekas traks. Bet pēc tam mans vēders bija tāds… nu, visai interesants. 😄
Visas pārējās dienas mēs turpinājām ar sērfošanu, pusdienām, vazāšanos apkārt, jo laiks bija mega karsts, mega foršs, viss bija forši, bet mans vēders bija pilnīgā streikā.
Es arī pati mazliet nolaidu lažu. Nesāku laikus dzert Smectu, rehidratācijas līdzekļus un visu pārējo, jo man likās — mans ķermenis pats ar to tiks galā.
Acīmredzot tajā foršajā, neaizmirstamajā ballītē es biju saķērusi kaut kādu fantastisku baktēriju, kas uzrīkoja savu ballīti manā ķermenī 😀
Un man bija ļoti spēcīga atūdeņošanās.
Es nevarēju ēst, jo man nebija skaidrs, kā tas viss tajā dienā beigsies un kurā momentā man būs jāmeklē vieta, kur būšu viena 😀
Bet ar visu to mēs turpinājām ceļot.
Kādā dienā bijām aizbraukušas līdz Stone town. Ļoti skaista pilsēta. Pilnīgi cita pasaule salīdzinājumā ar vietu, kur dzīvojām. Pilsēta ir pilsēta, ciems ir ciems.
Mana draudzene paskatās uz mani un saka:
“Klau, Mazā, tu izskaties palēkā. Ko darām, moš pamēģinam slimnīcu?”
Nu, protams, ko tikai šeit negribas pamēģināt 😀 Slimnīca arī ietilpst izmēģināmo sarakstā 😀
Why not? Let’s go!
Aizbraucām uz klīniku, kur uzņem tikai tūristus. Tā nav vietējo klīnika, un cenas, protams, maigi sakot Wooow!:D
Nodevu analīzes, ielaida sistēmu — sāļu šķīdums, nātrija hlorīds, vitamīni un viss pārējais.
Kopā — 500 eiro.
Bet es pēc tam jutos kā “gurķītis”. 😄
Un pati Zanzibāra — tas ir kaut kas vienkārši neaizmirstams.
Tā pieredze, ko es ieguvu, un tās lietas, ko mēs uzzinājām no vietējiem, lika paskatīties uz dzīvi pilnīgi citādi.
Viņiem darbs ir ļoti svarīgs. Viņi var dzīvot dārza tipa būdiņā, gulēt uz grīdas, viņiem var nebūt nekā, bet pie mājas stāvēs superkruts auto — Toyota Land Cruiser un viens uzvalks skapī. Toyota Land Cruiser bija top auto Zanzibārā.
Viņiem ir svarīga mašīna, ne vienmēr tie apstākļi, kādos viņi dzīvo.
Pie mājām ganās govis, pa mājām skraida vistas. Pa ceļu staigā gotiņas, pie tirdziņiem lien gotiņas, bullīši, vistiņas, teliņi — jebkas, kas mūsu vidē nav bieži sastopams.
Un bērni.
Katrs mazais bērniņš redz, ka esi tūrists, nāk klāt, grib palīdzēt, būt draudzīgs, bet tam visam reizēm ir arī zemteksts — “lūdzu, iedod man naudu.”
Protams, es nerunāju par visiem 100%. Bet par kādiem 93% tādu situāciju bija daudz.
Un tad mēs sākām redzēt arī to, kas ir aiz skaistās pastkartes.
Cilvēki, kas staigā pa pludmali un tirgo pašu radītas rotas, dvieļus, aksesuārus un visu pārējo, savu nopelnīto naudu reizēm tērē tajās pašās ballītēs un alkoholā.
Un tas ir tas backstage story, par kuru mēs kā tūristi ļoti daudz ko nezinām.
Mēs redzējām arī situācijas, kur tūristu vīrieši bija atbraukuši uz Zanzibāru, lai izmantotu jaunas vietējās meitenes. Seksuālais tūrisms un prostitūcija tur nav sveša lieta. Mazliet bēdīgi, bet tāda ir tā dzīves realitāte.
Un tieši aiz kitesurfinga skoliņas augšā pa koku galiem bija uztaisītas skaistas laipiņas no vīteņaugiem. Pa tām varēja staigāt un nonākt dažādos skaistos spotos. Lejā bija skaista atpūtas vieta ar baseinu — tāda, kas vienkārši sauca pēc fotosesijas.
Es draudzenei saku: “Mēs varētu uztaisīt fotosesiju!” 😀
Līdz šim nebija lemts fotosesijai Šajā SPOTĀ, kas izskatījās dienas laikā very fansy!:D
Bet vienā vakarā mēs nonācām tieši tajā vietā, kur ieraudzījām arī to, kas patiesībā tur notiek — tūristus vīriešus kopā ar jaunām vietējām meitenēm. Neslēpta bija arī seksuāla piesitiena darbības un sava veida agresija pret vietējām sievietēm, un bija skaidrs, ka šī ir tāda realitāte, kas eksistē līdzās tam skaistajam tūrisma stāstam.
Mēs paskatījāmies, kā tas viss izskatās un devāmies diezgan laicīgi pie miera. Mūsu mērķis tomēr nebija tusēties, bet pēc iespējas vairāk apskatīt pašu Zanzibāru.
Bet kur tad nu bez tusiņiem, protams. 😄
Un vēl viens Zanzibāras fenomens — paisums un bēgums.
Es iznāku pie jūras un saprotu — nav jūras.
Where? Where? 😀
Kur viņa palika? 😀 Mazs šoks 😀 kur izkūpēja jūra? 😀
Bija bēgums.
Mana draudzene bija iegājusi dziļāk jūrā, kad nodarbojās ar kaitošanu, un, lai es tiktu līdz viņai, man vajadzēja iet kādu puskilometru. 😀 tas noteikti nebija tas uz ko parakstījos, bet viņai tak vajaga kaut ko atmiņai, kā bildi vai video 😀
Brienot jūrā bija sajūta, ka mīcos pa siltām peļķēm. Tajos ūdens pleķos, smiltīs ierakušās bija zivis, kuras nepaspēja aizpeldēt bēguma laikā…viņas tur guļ un gaida atgriežamies ūdeni, bet viņas ir tieši tur, kur speru soļus 😀
Tu ej un īsti neredzi, kam tu kāp virsū.
Vienkārši liec soli.
Un pēkšņi tā zivs sāk vibrēt. Deam….
Es domāju, ka es biju vienīgais cilvēks tajā pludmalē, kas uz tām zivīm kliedza.
Es teicu: “Es nekad vairs neiešu nevienu bildēt jūrā, ja tur apakšā ir cilvēku bieds :D!”
Katrs solis bija kaut kāds izbīlis. 😄ej un saprotu, kur atkal kāda būs ierakusies, tas bija diezgan ņirdzīgi, kliedziens pie katra treša soļa 😀
Kopumā piedzīvojumi bija katru dienu. Viesnīcā paņēmām pagarinājumu un turpinājām apceļot Zanzibāru.
Mums bija sunburn, blisteri uz lūpām, gadījās iekāpt arī kādā kaksī, man bija lielas vēdera problēmas, neēšana, un mājās atbraucu ar mīnus kilogramiem, kas savā ziņā, protams, arī ir pozitīvais, pirmais ceļojums ar KG deficītu. 😄
Bet pats galvenais — mēs bijām pārsmējušās.
Mēs bijām tik azartiski tajā visā iegājušas, ka nevienai situācijai, kas ar mums notika, mēs neļāvām pārņemt varu pār mums un sabojāt mūsu vacation.
Un tas, manuprāt, bija pats labākais.
Mēs izbraukājām absolūti visu. Gājām, meklējām, runājām, pašas uz savu galvu braucām un skatījāmies. Mēs tiešām apceļojām Zanzibāru krustām šķērsām. 😊
Un, protams, par ko mēs baigi nelepojamies, bet kas arī ar mums notika — mēs nobraucām ķirzaku. She was dead :/
Ķirzaka jeb Ķirzaķene vienkārši sēdēja uz ceļa kā tāds tupenis. 😄 Un, diemžēl, mēs viņu pamanījām tikai tad, kad vairs neko nevarējām izdarīt.
Ar visu to mēs nemaz nezinājām, kas mūs vēl sagaidīs.
Un vēl priekšā bija delfīnu braucieni, astoņkāju medības, kā vietējie puiši nirst pakaļ astoņkājiem un ķeksē viņus ārā. Tas viss bija tik foršs un pieredzes bagāts.
Un šī crazy friend — draudzene, ar kuru es varu braukt uz jebkuru pasaules malu, un vienmēr būs interesanti. Vienmēr būs par ko parunāt. Protams, būs arī kaut kādi ups and downs, kā jau tas notiek visur, bet šis brauciens bija jaunas pieredzes un sajūtu avots katrai no mums.
Zanzibāra ir viens no maniem pirmajiem neaizmirstamākajiem braucieniem. Pilns emociju, piedzīvojumu, smieklu un gandarījuma.
Un, ja man šodien kāds jautātu, vai es to atkārtotu — es nezinu, vai tieši tādā pašā kvalitātē to vispār varētu atkārtot.
Jo tas bija tas pirmais.
Tas bija tas trakais brauciens.
Tas bija pirmais, kas mani kaut kādā ziņā iepušoja un iedvesmoja turpināt tādā garā — nebaidīties no nekā un doties uz priekšu.
Piepildīt savas vēlmes.
Darīt.
Braukt.
Meklēt.
Runāt.
Sarunāt.
Jo beigās jau viss ir izdarāms. Visu var samenedžēt, visu var sarunāt. Cilvēkam ir dota mēle, lai viņš runātu, sadarbotos un kaut ko sarunātu.
Un nekas nav neiespējams.
Tā nu šis bija viens no maniem super, super amazing, wow braucieniem.
Nākamie tikai sekos.
Bet Zanzibāra bija pirmā, kas man iemācīja — nebaidies. Ej. Brauc. Piepildi savas vēlmes. Un, kad visums tevi sauc — ej tam līdzi. 🌴❤️