Atkarība – kad pazīstamais šķiet drošs

Atkarība – kad pazīstamais šķiet drošs

Es ilgu laiku domāju, ka atkarība ir tikai alkohols. Vai cigaretes.

Bērnībā mana izpratne bija ļoti vienkārša. Es redzēju tēti, kurš cīnījās ar alkoholu, un man šķita, ka atkarība izskatās tieši tā. Mūsu bērna prāts vēl nebija tik plašs, lai saprastu, ka atkarība var būt jebkas, pie kā mēs atkal un atkal atgriežamies, pat tad, ja tas mūs neārstē, nepalīdz augt un neved tuvāk sev.

Tikai daudz vēlāk es sapratu, ka mana lielākā atkarība nebija alkohols. Mana lielākā atkarība bija pazīstamās sajūtas.

Līdz aptuveni trīsdesmit piecu gadu vecumam es neapzināti atgriezos pie visa, ko mana zemapziņa pazina. Pie spriedzes. Pie emocionālas nedrošības. Pie cilvēkiem, kuru mīlestība bija jāizpelna. Pie situācijām, kurās es cerēju beidzot saņemt to, ko bērnībā tik ļoti gaidīju.

Bērnībā mans tētis bija mans varonis. Es viņu ļoti mīlēju. Un es viņu mīlu arī šodien.

Taču kā bērns es ilgojos pēc pavisam vienkāršām lietām.

Es gribēju, lai viņš pienāk pie manis, samīļo un pasaka:

“Meitiņ, tu esi brīnišķīga. Paldies, ka tu esi. Es priecājos, ka tu ienāci mūsu ģimenē. Es tevi ļoti mīlu.”

Šos vārdus es patiešām dzirdēju.

Bet gandrīz vienmēr tikai tad, kad viņš bija alkohola reibumā.

Mana bērna zemapziņa izdarīja secinājumu, kuru toreiz nemācēju apzināties. Tā iemācījās, ka cilvēks kļūst emocionāli pieejams tikai tad, kad viņš ir atkarību izraisošu vielu ietekmē. Tikai tad viņš spēj pateikt vārdus, kurus es tik ļoti ilgojos dzirdēt.

Es nekad nedzirdēju tos ikdienā. Es nedzirdēju tos skaidrā.

Un tā mana zemapziņa izveidoja priekšstatu par mīlestību.

Es nezināju, kā tas ir, kad cilvēks skaidrā pienāk klāt un pasaka: “Es tevi mīlu.” Es nezināju, kā tas ir, kad apskāviens nav jānopelna. Es nezināju, kā tas ir, kad ziedus uzdāvina bez iemesla. Es nezināju, kā tas ir, kad kāds vienkārši paskatās acīs un pasaka: “Paldies, ka tu esi.”

Tāpēc arī pieaugot es piesaistīju pazīstamo.

Ne tāpēc, ka man patika sāpes.

Bet tāpēc, ka mana nervu sistēma zināja, kā tajās izdzīvot.

Tagad, atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka šīs atkarības mani pavadīja gandrīz trīsdesmit gadus. Ja neskaita pirmos dzīves gadus, kuros vēl tikai veidojas mūsu uztvere par pasauli, tad lielāko daļu savas dzīves es dzīvoju pēc bērnībā iemācīta scenārija.

Es nemeklēju sāpes. Es meklēju pazīstamo. Jo pazīstamais man šķita drošs.

Maskas nenokrīt vienā dienā.

Pat tad, kad tu sāc apzināties savus ievainojumus, tava nervu sistēma vēl ilgi cenšas atgriezt tevi tur, kur tai viss ir zināms. Pat ja tā ir vieta, kur sāp.

Kad mana dzīve sasniedza zemāko punktu, es izmisīgi meklēju atbildes.

Es meklēju kaut ko, kam noticēt. Kaut vienu salmiņu, pie kura pieķerties.

Tajā laikā tie bija sociālo tīklu video par astroloģiju, taroloģiju un dažādām garīgām tēmām.

Ja kāds teikums sakrita ar manu dzīvi, man šķita:

“Tas ir par mani.”

Es klausījos vēl un vēl.

No rīta. Pa dienu. Vakarā pirms gulētiešanas.

Katrs video uz dažām minūtēm iedeva cerību.

Un tad man vajadzēja nākamo.

Šodien es saprotu, ka nebiju atkarīga no pašiem video.

Es biju atkarīga no sajūtas, ka kāds beidzot pateiks to vienu frāzi, kas izglābs manu dzīvi.

Es neļāvu sev domāt. Es ļāvu sev ticēt.

Un starp šīm divām lietām ir milzīga atšķirība.

Es dzīvoju emocionālās šūpolēs.

Vienu dienu man šķita, ka esmu atradusi sevi.

Nākamajā dienā atkal jutos pazudusi. Vienu dienu braucu pa ceļu. Nākamajā jau biju grāvī.

Atkal uz ceļa. Atkal grāvī. Un tā atkal un atkal.

Līdz kādam brīdim es sapratu, ka ir arī trešā iespēja.

Nevis meklēt nākamo salmiņu, bet apstāties, paskatīties sevī un dziedināt cēloni, nevis tikai sekas.

Tieši tad manā dzīvē ienāca psihologi, kouči un cilvēki, kuri neveda mani uz ārpusi, bet palīdzēja ielūkoties sevī.

Viņi nedeva gatavas atbildes. Viņi iemācīja uzdot pareizos jautājumus.

Un tieši tur sākās mana īstā atveseļošanās.

Es nevarēju prasīt no sevis, lai trīsdesmit gados izveidojušās nervu sistēmas reakcijas mainās vienā dienā.

Mēs taču neatmetam smēķēšanu vai citus ieradumus vienā mirklī.

Kāpēc lai bērnībā iemācītie izdzīvošanas mehānismi būtu citādi?

Dziedināšanās notika soli pa solim.

Bija divi soļi uz priekšu un viens atpakaļ.

Atgriezās nemiers, bezmiegs, reizēm panikas lēkmes.

Taču tās vairs nebija tādas kā agrāk. Es pamazām mainījos.

Es sapratu arī to, ka ļoti bieži dziedināšanās sākas ar drosmi aiziet prom no vides, kurā mūsu ievainojumi ir radušies.

Ne tāpēc, lai aizbēgtu. Bet tāpēc, lai beidzot iemācītos dzīvot citādi.

Es savam tētim esmu piedevusi.

Tas nebija viens lēmums. Tas bija ilgs terapijas un iekšēja darba process.

Piedošana nenozīmē, ka nekas nav noticis. Tā nozīmē, ka es izvēlējos vairs nenest šo smagumu sev līdzi.

Šodien es nesaku, ka esmu pilnībā izdziedinājusies. Es vēl esmu ceļā. Skaistāko un vienlaikus grūtāko ceļa posmu es jau esmu nogājusi.

Bet man vēl daudz kas ir priekšā.

Un varbūt tieši tas ir pats skaistākais.

Es vairs necīnos ar sevi par to, ka dažreiz vēl gribas atgriezties pie pazīstamā.

Es tikai zinu, ka šodien man ir izvēle.

Un katru reizi, kad izvēlos neiet atpakaļ vecajās sāpēs, es speru vēl vienu soli tuvāk sev.

Jo atkarība ne vienmēr ir pudele.

Dažreiz tā ir cerība, ka kāds cits pateiks, kā dzīvot.

Bet mana lielākā brīvība sākās tajā dienā, kad pārstāju meklēt glābēju ārpus sevis.

Un pirmo reizi patiesi satiku pati sevi.💫🤍