Kad pārstāj meklēt un sāc sastapt
Brīdī, kad atbildes sevī vairs nerodas, mēs sākam tās meklēt ārpus sevis.
Plašajā pasaulē. Cilvēkos. Notikumos. Ceļojumos. Nejaušās sarunās. Dažreiz pat pilnīgi amizantos apstākļos un diezgan smieklīgās situācijās.
Es biju izanalizējusi absolūti visu.
Visus notikumus. Visu piedzīvoto. Visas sajūtas. Visus “kāpēc?”, “kā?”, “ko es izdarīju nepareizi?” un “ko man no tā vajadzēja saprast?”.
Analīze turpinājās no dienas uz dienu, no nedēļas uz nedēļu, no mēneša uz mēnesi.
Ik pa laikam atnāca kāda atbilde. Un kādu brīdi šķita – jā, tas ir tas! Es sapratu!
Bet tad atbildes sāka stagnēt.
Un laikam jau tajā brīdī dzīve man klusi teica: “Linda, varbūt pietiek sēdēt vienā vietā un mēģināt izdomāt visu ar galvu?”
Es pārdefinēju savu taktiku.
Ja fokuss un redzējums ilgstoši paliek vienā vietā, tas arī kļūst vienveidīgs. Tāpēc es sāku darīt kaut ko citu.
Es sāku pieņemt foršus lēmumus savā dzīvē.
Viens no labākajiem lēmumiem bija iziet ārpus savas ierastās pasaules. Iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Veidot jaunus kontaktus. Ceļot. Un vienkārši skatīties, ko tas man atnes.
Kādu informāciju man ienes šis cilvēks?
Ko viņš man par sevi pastāsta?
Ko viņš man par mani parāda?
Ko es no šīs satikšanās varu paņemt?
Un pats galvenais – ko man no tā visa ir jāsaprot?
Jo mana pieredze rāda, ka cilvēki mūsu dzīvē nonāk ne tāpat vien.
Dažreiz cilvēki ienāk, lai mūs spoguļotu. Lai parādītu kaut ko tādu, par ko mēs paši sev melojam.
Dažreiz viņi ienāk, lai mums kaut ko iemācītu. Kaut ko tādu, ko līdz šim nekādi neesam spējuši iemācīties.
Dažreiz cilvēki ienāk, lai mūs samīļotu. Lai pastāvētu par mums. Lai atbalstītu un vienkārši parādītu – hei, var arī šādi.
Un dažreiz cilvēki ienāk, lai parādītu mums vecas, jau reiz piedzīvotas sajūtas. Lai mēs caur viņiem atkal izdzīvotu kaut ko pazīstamu, bet šoreiz izdarītu citu izvēli.
Izvēli par labu sev.
Es sāku daudz ceļot.
Un pirmais mans ceļojums pēc visa tā trakā, ko biju piedzīvojusi, bija jogas retrīts.
Tagad, atskatoties atpakaļ, es to saucu par savām pirmajām durvīm uz ārpasauli.
Es devos viena pati.
Nezināju, kādi tur būs cilvēki. Nezināju, ar ko būšu kopā. Nezināju, ko sagaidīt.
Patiesībā es pat īsti neprasīju.
Es vienkārši paļāvos.
Uz dzīvi. Uz Visumu.
Jo es vienmēr esmu ticējusi, ka Visums zina, kam ar ko ir jāsatiekas, kurā brīdī un kāpēc.
Kam kāds ir jāspoguļo.
Kam kaut kas ir jāiemāca.
Kam vienkārši ir jābūt blakus.
Un šajā retrītā es to piedzīvoju ļoti spilgti.
Paldies Olitai – skolotājai, kura man ļāva ieskatīties jogas pasaulē un iepazīt tās pamatus. Tieši aktīvo jogu.
Jo es vienmēr teikšu – man nepatīk garlaicīga joga. 😄
Man vajag kustību.
Man vajag izaicinājumu.
Man vajag to sajūtu, ka ķermenis strādā, prāts mēģina protestēt, bet tu tomēr paliec.
Es nekad nebūtu iedomājusies, ka varu nosēdēt vienā pozā piecpadsmit minūtes.
Es? Piecpadsmit minūtes?
Nu, come on. 😄
Bet izrādās – varu.
Un ne tikai to.
Es pirmo reizi sāku saprast, ka ar ķermeni, elpu, kustību un arī uguns elementu var kaut kādā veidā pavērt vaļā savus apziņas laukus.
Es sāku iepazīt sevi no citas šķautnes.
Un, iespējams, tieši tas arī bija viens no pirmajiem pārsteigumiem par sevi.
Šodien es piekopju pavisam citu jogu. Tā man ir par disciplīnu, izturību, noturību, balansu un sevis kontroli. Paldies manai skolotājai Kristīnei, tas mani šodienā sazemē.:))
Bet cilvēki bija vēl viens ļoti liels šī ceļojuma stāsts.
Man patika tas, ka katra meitene kaut ko spoguļoja. Caur katru no viņām bija dzirdams viņas personīgais stāsts, un kaut kādā veidā tas rezonēja ar manu stāstu.
Un tad es satiku vienu fantastisku dāmu.
Tik pat Crazy uz to brīdi kā es…
Mēs vienkārši bijām uz viena viļņa un ar vienu mērķi atbraukušas šeit…
Mūsu tikšanās nebija nejaušība…
Un mēs piedzīvojām visādas trakas lietas. Izsmējāmies. Izrunājāmies. Izstāstījām viena otrai savus dzīves stāstus. Pavadījām kopā ļoti daudz laika.
Mēs vienkārši bijām uz viena viļņa.
Bet ar konkrēto cilvēku, kuru tu kaut kā tur zemapziņu vibrācijā “noķer”.
Mūsu draudzība attīstījas vairāku gadu garumā un tad mūsu ceļi sadalījās, bet atmiņas paliek un skaidrība par ko bija mūsu tikšanās arī…
Neesam tālu, bet gan vienas rokas stiepiena attālumā 😊
Otra Dāma, kuru tur pamanīju bija Copy paste me, tikai ar x gadu starpību
Tik pat Crazy kā es
Mums pat Human Design kartes ir gandrīz vienādas.
Kad es viņu satiku, man bija pilnīgi skaidra sajūta – es jūtos savējā.
Tā bija viena no tām draudzībām, kas vienkārši notiek.
Ne ar visiem.
Un šis kontakts man joprojām ir ļoti silts un draudzīgs.
Šī sieviete savā veidā ir kļuvusi par manu iedvesmas avotu.
Es no viņas mācos.
Skatos uz viņu un domāju – jā, tā arī var dzīvot.
Jo viņa ir tajā dzīves posmā, kad beidzot vari dzīvot sev. Kad vairs nav mazu bērnu, kad nav jādomā par darba laiku, darba dienām, pienākumiem un visu pārējo.
Kad daudz kas dzīvē jau ir izdarīts.
Un tu beidzot vari baudīt.
Viņa man parāda, ka dzīve nebeidzas tajā brīdī, kad bērni izaug, darbi mainās vai kāds dzīves posms noslēdzas.
Varbūt tieši tad sākas vēl viena ļoti skaista dzīves daļa.
Un, ja es nebūtu aizbraukusi uz šo retrītu, es viņu nekad nebūtu satikusi.
Es nebūtu satikusi arī savu trako draudzeni – Daci, ar kuru mums bija vienkārši amazing laiks.
Un tāpēc tagad, atskatoties uz saviem ceļojumiem, es zinu – katrā manā nākamajā stāstā būs kāds cilvēks.
Kāds, kurš paliks spilgtā atmiņā.
Kāds, kurš būs bijis mans motivators.
Kāds, kurš būs atbildes pienesējs.
Kāds, caur kuru es kaut ko būšu sapratusi.
Un reizēm tā atbilde nenāk kā skaista, gudra frāze.
Reizēm tā atnāk situācijā.
Caur kādu notikumu.
Caur kādu cilvēku.
Un pēkšņi tev iekšā ir tas:
“Bāc… tas ir par to!”
Un tieši tajā brīdī tu saproti.
Šis ceļojums man iedeva daudz vairāk nekā jaunus cilvēkus.
Tas atvēra durvis uz atbildēm, kurās es pati jau biju iestrēgusi!
Bet pats svarīgākais – tas atvēra manas iekšējās durvis.
Durvis uz manu apziņu.
Uz manu iekšējo būtību.
Uz to, kas patiesībā esmu es pati.
Es ieraudzīju savas stiprās puses.
Ieraudzīju arī vājās.
Iemācījos dažos brīžos ar sevi padīlot.
Kad gribas padoties – palikt.
Kad gribas aiziet – vēl mazliet izturēt.
Kad prāts saka “nu priekš kam tev to vajag?” – ķermenis dažreiz saka “tāpēc, ka vari”.
Un varēju.
Šis retrīts man pavēra arī kaut ko tādu, ko es biju sen aizmirsusi.
Sirds sajūtu.
Tādu iekšēju brīvību.
Sajūtu, ka tu vari būt kā brīvs putns debesīs.
Ka tu vari ceļot.
Ka tu vari iet.
Ka tu vari mainīties.
Ka tev nav nevienam jāpieder un arī neviens tev nepieder.
Jo beigās mēs šo pasauli tāpat katrs atstāsim savā laikā un savā vietā.
Un tad kļūst ļoti skaidrs, uz ko patiesībā ir jāfokusējas.
Uz sevi.
Jo tad, kad dzīvē ir dienas, kad esi nostādīts izdzīvošanas priekšā un jūties kā vienīgais pieaugušais starp visiem, ir jāatceras viena ļoti vienkārša lieta:
vispirms jāglābj sevi.
Un tikai pēc tam pārējos.
Tas bija viens no maniem lielākajiem atskārsmes mirkļiem.
Es pirmo reizi pa īstam sapratu, ka sākt ir jāsāk ar sevi.
Nevis ar citiem.
Nevis ar to, ko viņiem vajag.
Nevis ar to, ko viņi no manis sagaida.
Ar sevi.
Šis bija mans pirmais ieskats.
Pirmās durvis.
Pirmais solis no iekšpuses uz ārpusi.
Un vienlaikus – pirmais solis vēl dziļāk sevī.
Jo izrādījās, ka tad, kad pārstāj meklēt atbildes sevī ar varu, dzīve sāk tās tev sastapt.
Cilvēkos.
Ceļojumos.
Situācijās.
Smieklos.
Sāpēs.
Nejaušībās.
Un dažreiz pavisam vienkāršā sarunā.
Tu vienkārši satiec.
Un pēkšņi saproti.
Bāc… tas ir par to.
Un tas bija tikai sākums.
