Kad es pieņēmu lēmumu palikt ar sevi, man šķiet, ka Visums beidzot varēja sākt mani vest tur, kur man bija jānonāk.
Es apzināti neiegāju jaunās attiecībās.
Pēdējos divus gadus es apzināti izvairījos no partnerattiecībām ar vīriešiem. Ne jau tāpēc, ka būtu zaudējusi ticību mīlestībai. Gluži pretēji. Es vēlējos saprast, kas es esmu bez attiecībām. Kas ir tas, ko es patiesi vēlos. Kur es vēlos nonākt.
Šis nekad nav bijis stāsts par vēlmi palikt vienai uz visu mūžu.
Tas ir stāsts par drosmi uz kādu laiku izvēlēties sevi.
Es pirmo reizi ieraudzīju, cik daudz no sevis biju pazaudējusi, dzīvojot citu gaidās, citu vajadzībās un citu priekšstatos.
Paliekot viena, es sāku sevi atrast.
Un jo vairāk iepazinu sevi, jo vairāk sapratu, ka šim ceļam nav gala. Vienmēr būs vēl kāda mana daļa, kuru iepazīt. Vēl kāda baile, kuru pieņemt. Vēl kāda robeža, kuru paplašināt.
Tas kļuva par skaistāko ceļojumu manā dzīvē.
Protams, tas nenozīmē, ka viss kļuva viegli.
Tieši otrādi.
Mainījās viss.
Līdz pašam kodolam.
Bija dienas, kad zuda apetīte, uzmācās bezmiegs, bezspēks un vēlme atkal pazust. Ikdiena darbi un pienākumi brīžiem šķita par smagu priekš manis…
Bija dienas, kad sports kļuva par vienīgo veidu, kā izturēt emociju smagumu.
Nekas no izdzīvošanas mehānismiem normālā situācijā nav veselīgs, bet to saprotu tikai pēc tam, kad ir ieziets viss karalauks, izbrauksti emociju kalniņi un ieraudzīta Sevis skaistākā šķautne -Es pati.
Un arī par to es sev nepārmetu.
Es vienmēr esmu centusies ieraudzīt gaismu pat vissarežģītākajās situācijās. Humors mani nekad nav pametis, pat vislielākajā Krīzē, arī tajā pratīšu pasmieties!:)
Mana dzīve neapstājās.
Mainījās tikai tās forma.
Attiecības ar bērnu tēti beidzās, bet mūsu kopīgais projekts – divi bērni – turpinājās.
Mēs vairs nebijām partneri.
Taču mēs vienmēr paliksim vecāki.
Tas nozīmēja mācīties nolikt malā aizvainojumu, sāpes un emocijas, lai mūsu bērniem arī turpmāk būtu abi vecāki.
Tas nebija viegli.
Taču tas bija nepieciešams.
Paliekot ar sevi, manī nepārtraukti notika cīņa.
Reizēm likās, ka manā galvā valda nebeidzams troksnis.
Es to iztēlojos kā bangojošu jūru.
Un sevi – kā mazu laiviņu tās vidū.
Katru dienu es centos šo jūru nomierināt.
Meditācijās es iztēlojos, ka ūdens kļūst gluds kā spogulis.
Ka vējš pierimst.
Ka mana laiva vairs necīnās ar viļņiem, bet vienkārši peld.
Ar laiku es sapratu, ka šī vētra nebija sākusies šķiršanās brīdī.
Tā bija dzīvojusi manī jau daudz agrāk.
Jau bērnībā.
Attiecībās ar tēti.
Tieši bērnībā mēs iemācāmies, kā reaģēt uz sāpēm, kā pieņemt noraidījumu, kā sadzīvot ar emocijām un kā veidot attiecības.
Mans tētis nebija ideāls.
Viņš cīnījās ar savām atkarībām.
Tā bija viņa izvēle.
Es viņu vienmēr esmu mīlējusi un vienmēr mīlēšu.
Taču no viņa es iemācījos būt patstāvīga.
Iemācījos nepadoties.
Iemācījos iet uz savu mērķi arī tad, kad citi netic.
Tomēr esmu sapratusi vēl ko.
Arī stipri cilvēki krīt.
Arī viņiem pazūd ticība.
Un tas ir normāli.
Svarīgākais nav nekad nekrist.
Svarīgākais ir atkal piecelties.