Es arvien vairāk ticu tam, ka mēs piesaistām cilvēkus, kuri atspoguļo mūsu iekšējo pasauli. Ja tu mācies mīlēt sevi, tavā dzīvē ienāk cilvēki, kuri spēj tevi mīlēt. Ja tu pieņem sevi, tu pamazām satiec cilvēkus, kuri pieņem tevi. Viss sākas nevis ārpus mums, bet mūsos.
Jo vairāk iepazīstu cilvēku, jo vairāk man šķiet apbrīnojami, kā mēs esam radīti. Ja paskatās uz cilvēku kā uz vienotu sistēmu, ir neticami vērot, kā prāts, zemapziņa, ķermenis un mūsu iekšējā sajūta nepārtraukti savā starpā sarunājas. Ķermenis sūta signālus, prāts cenšas pasargāt, bet dvēsele klusi turpina aicināt mūs uz priekšu.
Arī man ir bijuši kritumi.
Ir bijušas dienas, kad esmu apsēdusies un domājusi, vai tam visam ir jēga.
Bet katru reizi esmu izdarījusi vienu lietu.
Esmu paskatījusies atpakaļ.
Nevis tāpēc, lai atgrieztos.
Bet tāpēc, lai ieraudzītu, cik tālu esmu atnākusi.
Es joprojām nezinu, kur mani aizvedīs tas, ko rakstu. Es nezinu, par ko galu galā kļūs šis ceļš. Taču es zinu, ka katrs uzrakstītais stāsts mani maina.
Un pats interesantākais ir tas, ka ļoti bieži es pati, pārlasot savus tekstus, atrodu jaunus “aha” mirkļus. It kā atbildes būtu bijušas manī visu laiku, bet es tās ieraugu tikai vēlāk.
Es nekad nedalos ar teoriju.
Es dalos tikai ar to, ko pati esmu piedzīvojusi.
Ar to, kas mani ir salauzis.
Ar to, kas mani ir cēlis augšā.
Ar to, kas man patiešām ir palīdzējis.
Ja kaut viena mana pieredze palīdz kādam citam justies mazliet saprastākam vai iedrošina spert savu pirmo soli, tad viss šis ceļš ir bijis tā vērts.
Vai es baidos no nosodījuma?
Nē.
Neviens nav nogājis manu ceļu.
Tāpat kā es neesmu nogājusi neviena cita ceļu.
Katrs no mums kļūdās. Un tieši kļūdas ir tās, kas veido pieredzi. Neviens nav meistars pirmajā dienā. Meistarība rodas nevis pilnībā, bet atkārtojumos.
Tāpēc gribu Tev uzdot vienu jautājumu.
Ja šodien Tev dotu iespēju atgriezties divus gadus pagātnē un palikt par to cilvēku, kāds Tu biji toreiz, vai Tu to patiešām izvēlētos?
Vai tomēr izvēlētos palikt par cilvēku, kurš esi šodien?
Man šķiet, ka atbilde slēpjas tieši tur.
Jo Tu šodien esi tas cilvēks, kas esi, tikai tāpēc, ka kādā brīdī pieņēmi lēmumu doties uz priekšu.
Un zini, kas ir interesanti?
Arī palikt uz vietas ir izvēle.
Arī neko nemainīt ir izvēle.
Katru dienu mēs izvēlamies – apzināti vai neapzināti.
Tāpēc nākamreiz, kad dzīve Tevi uz brīdi atmetīs soli atpakaļ, atceries – varbūt tas nav solis prom no Tava ceļa.
Varbūt tas ir tikai brīdis, kurā Tu kļūsti pietiekami stiprs, lai pēc tam spertu vēl lielāku soli uz priekšu.
Jo izaugsme nekad nav taisna līnija.
Tā vienmēr ir dzīvs process.
Divi soļi uz priekšu.
Viens atpakaļ.
Un tad atkal – uz priekšu.