Pirms sākuma ir svarīgi saprast vienu lietu – dzīve nekad nevirzās taisnā līnijā.
Mēs bieži domājam, ka izaugsmei vajadzētu izskatīties kā nepārtrauktam kāpumam. Ka katra diena būs labāka par iepriekšējo un katrs solis aizvedīs arvien tuvāk mūsu jaunajai dzīvei. Taču dzīve tā nestrādā.
Viss sākas tajā brīdī, kad pieņem lēmumu atvērt sevi pasaulei. Kad pārstāj sev teikt: “Es jau to zinu.” Kad atļauj sev mācīties, klausīties, piedzīvot un pieņemt to, ko vēl nepazīsti.
Tieši tad tu atver durvis jaunai informācijai, jaunām zināšanām, jauniem cilvēkiem un notikumiem. Dzīvē sāk ienākt pieredzes, kas pamazām maina skatījumu uz sevi un pasauli. Tu piedzīvo savus pirmos “aha” mirkļus – tos īsos brīžus, kuros pēkšņi viss saliekas pa plauktiņiem.
Un tad notiek kas pavisam interesants.
Tieši tad, kad šķiet, ka esi ticis tik tālu. Kad jūties arvien tuvāk savai jaunajai versijai. Kad liekas, ka viss beidzot sāk sakārtoties. Tu pēkšņi sper soli atpakaļ.
Agrāk man šķita, ka tas nozīmē, ka esmu apstājusies. Ka motivācija ir pazudusi. Ka viss, ko līdz šim esmu darījusi, ir bijis velti.
Šodien es zinu – tas ir normāls process.
Mūsu prāts nav radīts tam, lai nepārtraukti meklētu pārmaiņas. Tā uzdevums ir mūs pasargāt. Viss jaunais prātam nozīmē nezināmo, bet nezināmais rada diskomfortu. Tāpēc prāts cenšas mūs atgriezt pie ierastā. Nevis tāpēc, ka jaunais ir slikts, bet tāpēc, ka pazīstamais vienmēr šķiet drošāks.
Taču tas nenozīmē, ka esi apstājies.
Tas nozīmē, ka tavs prāts un zemapziņa mācās dzīvot jaunā realitātē.
Man tas atgādina bibliotēku.
Iedomājies, ka simtiem grāmatu ir izbērtas uz grīdas. Tās visas ir vērtīgas, bet, kamēr tās nav saliktas pa plauktiem, valda haoss. Tieši tāpat notiek ar mums. Katra saruna, katrs cilvēks, katra grāmata, katrs ceļojums un katrs notikums ienes jaunu informāciju. Ir vajadzīgs laiks, lai tā atrastu savu vietu.
Tieši tāpēc solis atpakaļ nav atkāpšanās.
Tas ir integrācijas laiks.
Laiks, kurā jaunais kļūst par daļu no mums.
Tas, kas vakar radīja diskomfortu, ar laiku kļūst par mūsu jauno komforta zonu. Mēs nepārtraukti paplašinām savu pasauli.
Un tieši šeit es sapratu vēl kaut ko ļoti svarīgu.
Mēs neatrodam motivāciju. Mēs radām apstākļus, kuros motivācija var atgriezties.
Motivācija ļoti reti rodas, sēžot uz vietas un gaidot.
Tā ienāk caur dzīvi.
Caur cilvēkiem.
Caur sarunu, kas notiek īstajā brīdī.
Caur grāmatu.
Caur ceļojumu.
Caur pasākumu, uz kuru gandrīz neaizgāji.
Caur vienu teikumu, kas maina domāšanu.
Jo vairāk mēs atveramies dzīvei, jo vairāk dzīve atveras mums.