Viens no maniem mīļākajiem jautājumiem, ko sev esmu uzdevusi neskaitāmas reizes, ir: kāpēc ar mani atkal notiek tas, ko es jau reiz esmu piedzīvojusi?
Kāpēc manā dzīvē atkal ienāk līdzīgas situācijas? Kāpēc atkal sastopu līdzīga tipa cilvēkus? Vai tā ir nejaušība? Vai dzīve mani soda?
Ar laiku es sapratu, ka uz to skatos citādi.
Mana pieredze man ir parādījusi, ka dzīve mūs neatgriež tajā pašā vietā, lai sodītu. Tā dod iespēju vēlreiz satikt līdzīgu situāciju, lai mēs paši ieraudzītu, cik daudz esam izauguši un vai šoreiz spējam izvēlēties citādi.
Patiesībā jautājums nekad nav par otru cilvēku.
Jautājums vienmēr ir par mani.
Vai šoreiz es izvēlēšos būt ērta? Vai izvēlēšos sevi?
Es arvien biežāk sev uzdodu vēl vienu jautājumu. Ja uz mirkli apklusinātu prātu, visas bailes, visus “vajag”, “drīkst” un “ko padomās citi”, ko šajā brīdī patiesībā vēlas mana sirds?
Un interesanti ir tas, ka atbilde gandrīz vienmēr atšķiras no tās, kuru agrāk pieņēma mans prāts.
Manā dzīvē scenāriji atkārtojās daudz reižu. Es piesaistīju līdzīgus cilvēkus. Šodien es nedomāju, ka viņi bija slikti cilvēki. Tieši pretēji. Katrs no viņiem kļuva par manu skolotāju.
Viņi parādīja man manas robežas. Manu pašvērtību. Manas bailes. Vietas, kur vēl nebiju izvēlējusies sevi.
Bija reizes, kad es atkal pieņēmu tādus pašus lēmumus kā iepriekš. Un interesanti – sekas katru reizi kļuva arvien sāpīgākas.
Kādreiz man šķita, ka dzīve kļūst nežēlīgāka.
Šodien es uz to skatos citādi.
Es domāju, ka sāpes kļuva spēcīgākas tāpēc, ka mana iekšējā balss kļuva arvien skaļāka. Es jau zināju, kas man ir vajadzīgs, bet joprojām izvēlējos iet pret sevi.
Kad lēmumu pieņem tikai prāts, paiet laiks, un ilūzijas neizbēgami satiekas ar realitāti. Tajā brīdī kļūst skaidrs, ka neviens mani nav pievīlis vairāk par mani pašu, jo nebiju sadzirdējusi to, ko jau sen zināju.
Ir teiciens, ka dzīves pirmie trīsdesmit pieci gadi ir mācīšanās un pieredzes laiks. Nezinu, vai tas attiecas uz ikvienu, taču savā dzīvē esmu pamanījusi, ka pēc šī posma kļūst arvien grūtāk ignorēt sevi.
Iekšējā balss kļūst skaļāka.
Dvēsele kļūst neatlaidīgāka.
Un, jo ilgāk cenšamies to apslāpēt, jo lielāku cenu par to samaksājam.
To es esmu redzējusi ne tikai savā dzīvē.
Es to redzēju arī savos vecākos.
Viņi gadiem ilgi dzīvoja kopā, lai gan abi bija nelaimīgi. Viņi palika attiecībās, kurās sen vairs nebija miera, bet ārpasaulei centās radīt iespaidu, ka viss ir kārtībā.
Mana mamma aizgāja ļoti smagā ceļā. Mans tētis visu dzīvi cīnījās ar atkarību. Šodien, atskatoties uz viņu dzīvi, man šķiet, ka katrs no viņiem savā veidā mēģināja apklusināt to balsi, kas aicināja dzīvot citādi.
Varbūt tā nav vienīgā atbilde. Bet man tā ir kļuvusi par ļoti spēcīgu mācību.
Tāpēc šodien es vairs neticu, ka dzīve mūs soda.
Es drīzāk ticu, ka tā mūs aicina.
Tā atved līdzīgas situācijas nevis tāpēc, lai mēs vēlreiz ciestu, bet lai mēs beidzot noticētu sev.
Pavisam nesen man negaidīti piedāvāja piedalīties seriāla filmēšanā. Tajā brīdī man nebija ilgi jādomā. Pirmā sajūta bija skaidrs “jā”.
Es uzticējos tai.
Un pie sevis nodomāju – ja šis ir mans ceļš, viss saliksies tā, kā tam jānotiek.
Atbilde atnāca ļoti ātri. Mani izvēlējās.
Vai tas bija kāds Visuma apstiprinājums? Es nezinu.
Bet es zinu vienu – tajā brīdī es neizvēlējos bailes. Es izvēlējos sevi.
Un varbūt tieši tas ir pats lielākais dzīves eksāmens.
Nevis tas, cik reizes mēs nokrītam.
Bet tas, vai nākamajā reizē, kad dzīve atved mūs līdz šķietami pazīstamam scenārijam, mēs beidzot uzdrošināmies izvēlēties citādi.
Jo tajā brīdī mainās ne tikai mūsu lēmums.
Mainās visa mūsu dzīve.