Es domāju, ka dzīvē katram cilvēkam ir vajadzīga vismaz viena tāda draudzene.
Nu, tāda… mazliet traka. 😄
Tāda, ar kuru nekad nekas nenotiek normāli.
Man tāda ir.
Un, ja man kādreiz kāds prasītu, kā es raksturotu mūsu kopīgo dzīvi, es vienkārši teiktu — PIFA PIEDZĪVOJUMI.
Jo mums nekad nav bijušas vienkārši situācijas.
Nekad.
Vienmēr kaut kas.
Kaut kas smieklīgs, absurds, neplānots, reizēm pilnīgi neizskaidrojams. Un pats labākais — gandrīz jebkurš mūsu kopīgais notikums pēc tam kļūst par stāstu, par kuru mēs varam smieties vēl gadiem.
Tā ir mūsu īpašā valoda.
PIFA piedzīvojums nav vienkārši piedzīvojums. Tas ir notikums, kurā dzīve pati kaut kā uztaisa scenāriju, mēs tajā iekāpjam un pēc tam brīnāmies — kā mēs vispār līdz šitam nonācām? 😂
Un laikam jau tieši humors ir tas, kas mūs vieno visvairāk.
Mēs abas dzīvi uztveram diezgan nopietni, kad vajag.
Skarbā patiesība paliek skarbā patiesība. Realitāte paliek realitāte. Sāpīgi brīži ir sāpīgi.
Bet kaut kur tur vienmēr atrodas vieta humoram.
Un dažreiz tieši humors palīdz izdzīvot to, ko citādi būtu daudz grūtāk iznest.
Mūsu dzīves kādu laiku aizgāja katra savā virzienā. Viņa aizbrauca uz Bulgāriju, es paliku Latvijā. Mēs ik pa laikam sazinājāmies, bet dzīve vienkārši notika.
Līdz manā dzīvē pienāca lielais pagrieziena punkts.
Šķiršanās.
Un kaut kādā brīdī es sapratu — es gribu pie viņas aizbraukt.
Tā arī izdarīju.
Un, protams, es nezināju, kas mani sagaida.
Viņa arī, iespējams, nezināja. 😄
Jo mēs abas viena otru atcerējāmies no tās iepriekšējās dzīves versijas.
Es viņu — kā savu trako piedzīvojumu un tusiņu biedreni.
Viņa mani — nu, droši vien arī kaut kādā līdzīgā kategorijā. 😂
Bet pa tiem gadiem mēs abas bijām pamatīgi mainījušās.
Un tad mēs satikāmies.
Un tas bija ļoti interesanti.
Jo mēs ieraudzījām viena otru no jauna.
Nevis tās meitenes, kas kādreiz kopā tusēja, bet divas sievietes, kuras dzīve pa šiem gadiem bija pamatīgi pamīcījusi, izaudzinājusi, izsvaidījusi pa dažādiem notikumiem un, cerams, arī kaut ko iemācījusi.
Un pats skaistākais bija tas, ka, neskatoties uz visām pārmaiņām, mūsu vieglums bija palicis.
Mēs atkal bijām mēs.
Un sākās mūsu Bulgārijas PIFA piedzīvojums.
Rīti ar desmit kilometru pastaigām.
Riteņi.
Workouti.
Saulīte.
Jūra.
Termālie ūdeņi.
Ēdiens, par kuru diēta tajā brīdī laikam bija kaut kur aizbraukusi atvaļinājumā. 😂
Ballītes.
Smiekli.
Sarunas.
Viņas suņs.
Un, protams, ideja par veikbordu, jo kāpēc gan neizmēģināt vēl vienu lietu, ko dzīvē līdz šim neesi darījusi? Latvijā pamēģināju un viss izdevās 😀
Tas bija laiks, kurā mēs vienkārši bijām.
Bez lieliem plāniem.
Bez nepieciešamības kaut ko pierādīt.
Bez tās sajūtas, ka dzīvei visu laiku kaut kur jāskrien.
Mēs smējāmies.
Daudz.
Un atkal radījām jaunus stāstus, par kuriem, ļoti iespējams, smiesimies vēl pēc desmit gadiem.
Bet šajā braucienā es sapratu arī ko daudz svarīgāku.
Cilvēki mūsu dzīvē nav nejauši.
Katrs kaut ko atnes.
Kaut ko parāda.
Kaut ko māca.
Un reizēm cilvēks ir kā spogulis — viņš parāda tev to, ko tu pati sevī nemaz neesi pamanījusi.
Viņa man atgādināja par manu vieglumu.
Par manu trakulību.
Par to, ka dzīvi drīkst ne tikai analizēt, risināt un iznest uz saviem pleciem.
To drīkst arī vienkārši izbaudīt.
Un smieties.
Arī tad, kad nav smieklīgi.
Varbūt pat īpaši tad.
Kad devos prom no Bulgārijas, man bija asaras.
Sēžot lidmašīnā, es sapratu, ka mans koferis nav vienīgais, kas brauc ar mani mājās.
Man bija vēl viens.
Iedomu koferis.
Un tas bija piekrauts ar smiekliem, sarunām, sauli, piedzīvojumiem un emocijām.
Ar tiem mūsu PIFA stāstiem, kurus neviens cits līdz galam nesapratīs.
Un varbūt tieši tāpēc es novēlu katram cilvēkam dzīvē vienu tādu draudzeni.
Vienu traku draudzeni.
To, ar kuru nekas nekad nenotiek normāli.
Ar kuru vari būt pilnīgi tu pati.
Ar kuru vari smieties līdz asarām.
Ar kuru vari izrunāt arī skarbo patiesību.
Ar kuru vari būt ievainojama, bet vienlaikus justies viegla.
Un kura tev ik pa laikam atgādina:
“Linda, beidz analizēt. Dzīvo!” 😂
Jo varbūt arī tas ir viens no lielākajiem dzīves skaistumiem — satikt cilvēku, ar kuru vari ne tikai pārrunāt dzīvi, bet arī to kopā izdzīvot.
Un, protams…
radīt vēl kādu PIFA piedzīvojumu.
Jo normāli mums laikam nekad nebūs.
Un, godīgi?
Nemaz negribas. ❤️
