Ir dīvaini rakstīt pirmās rindas.
Ne tāpēc, ka man nebūtu, ko teikt. Tieši otrādi. Manī ir tik daudz stāstu, ka ilgi nezināju, ar kuru sākt.
Es nerakstu tāpēc, ka esmu nonākusi galamērķī. Es rakstu tāpēc, ka joprojām esmu ceļā.
Ja šodien man kāds jautātu, kas es esmu, es vairs neatbildētu ar profesiju vai lomām.
Es esmu sieviete, kura gandrīz četrdesmit gadu laikā ir izbraukusi neskaitāmus dzīves amerikāņu kalniņus.
Kādreiz man šķita, ka dzīve notiek ārpus manis – attiecībās, darbā, sasniegumos, citu cilvēku vērtējumā.
Šodien es domāju citādi.
Dzīve sākas brīdī, kad pirmo reizi uzdrošinies sev pajautāt:
“Kas es patiesībā esmu?”
Šis blogs radās tāpēc, ka pirms četriem gadiem mana pasaule sabruka.
Sabruka viss, uz kā biju balstījusi savu identitāti.
Attiecības.
Priekšstati.
Ilūzijas.
Tajā brīdī man šķita, ka zaudēju visu.
Tagad saprotu, ka tajā dienā es pirmo reizi sāku atrast sevi.
Ilgu laiku domāju, ka mana dzīve sākās pieaugušā vecumā – kad parādījās attiecības, ģimene, pienākumi un darbs.
Bet jo dziļāk sāku skatīties sevī, jo skaidrāk sapratu, ka mūsu stāsts sākas daudz agrāk.
Tas sākas bērnībā.
Ar vārdiem, ko dzirdējām.
Ar emocijām, kuras iemācījāmies apspiest.
Ar lomām, kuras uzņēmāmies, vēl nesaprotot, ka tās nesīsim sev līdzi arī pieaugušā dzīvē.
Es ilgi dzīvoju, cenšoties būt ērta.
Pieņemoša.
Pacietīga.
Tāda, kas vairāk saprot citus nekā sevi.
Es klusēju, kad vajadzēja runāt.
Piekāpos, kad gribēju pateikt “nē”.
Un pamazām pazaudēju sajūtu, kur beidzas citu vajadzības un sākas manējās.
Kad mana dzīve sabruka, es meklēju atbildes visur.
Sarunās.
Grāmatās.
Astroloģijā.
Numeroloģijā.
Human Design.
Un galu galā – terapijā.
Tieši terapijā pirmo reizi satikos ar sevi pa īstam.
Mana terapeite reiz man teica:
“Mans uzdevums nav panākt, lai tu šeit nāktu gadiem ilgi. Mans uzdevums ir atrast brūci, atvērt to, iztīrīt un ļaut tai sadzīt.”
Tajā brīdī šie vārdi mani biedēja.
Šodien es zinu, ka dziedināšanās reti ir skaista.
Tā mēdz būt sāpīga.
Nepatīkama.
Un ļoti godīga.
Arī man bija jāierauga tās savas daļas, kuras gadiem biju slēpusi.
Nepārliecība.
Vēlme visiem izpatikt.
Bailes pievilt.
Nepieciešamība būt labai.
Nespēja izvēlēties sevi.
Šis ceļš mani vēl nav aizvedis līdz finišam.
Patiesībā es vairs neticu, ka tāds vispār eksistē.
Es domāju, ka ceļš pie sevis nekad nebeidzas.
Katra diena kaut ko atklāj.
Katra satikšanās kaut ko atspoguļo.
Katrs cilvēks atnāk ar savu mācību.
Un katra krīze kādu dienu kļūst par pateicību.
Šajā blogā es necentīšos nevienu pārliecināt.
Es nerakstīšu, ka mans ceļš ir vienīgais pareizais.
Es vienkārši dalīšos ar to, ko pati esmu piedzīvojusi.
Varbūt kādā no šiem stāstiem arī tu atpazīsi daļu no sevis.
Un varbūt tieši ar to pietiks.
Ja Tu lasi šīs rindas un kaut neliela daļa no mana stāsta sasaucas ar Tavējo, tad zini – Tu neesi viens. Arī es vēl joprojām mācos. Es vēl joprojām krītu, šaubos un meklēju. Šis blogs nav par galamērķi. Tas ir par ceļu. Un, ja vēlēsies, būšu priecīga, ja iesim tajā kopā.