Bija laiks, kad domāju, ka beidzot esmu dabūjusi savu sapņu ķermeni.
Šodien es saprotu, cik dārgi tas man maksāja.
Šodien es uz savu ķermeni skatos ar milzīgu pateicību. Esmu pateicīga, ka tas mani iznesa cauri vienam no smagākajiem dzīves posmiem. Tajā laikā es to nespēju novērtēt. Es tikai prasīju no tā vēl un vēl – vēl vienu treniņu, vēl vienu dienu bez miega, vēl vienu cigareti, vēl vienu mēģinājumu nedomāt.
Tagad es zinu – mans ķermenis visu to laiku vienkārši centās mani noturēt virs ūdens.
Tas bija laiks, kad mana pasaule sabruka.
Es dzīvoju tā, it kā katra diena būtu izdzīvošanas diena. Katru rītu pamodos ar vienu un to pašu domu – tas nevar būt noticis ar mani. Tas nevar būt pa īstam.
Bet bija.
Es nezināju, kā sadzīvot ar sāpēm. Nezināju, kā sadzīvot ar stresu. Nezināju, ko darīt ar emocijām, kas mani plosīja no iekšpuses.
Tāpēc es bēgu.
Es bēgu sportā.
Ne tāpēc, ka sapņoju par skaistu augumu. Ne tāpēc, ka mani interesēja rezultāts spogulī.
Es bēgu tāpēc, ka tajā brīdī sports bija vienīgais veids, kā uz dažām stundām apklusināt to, kas notika manā galvā.
Es trenējos no rīta.
Es trenējos vakarā.
Es gāju tūkstošiem soļu. Pieņēmu arvien jaunus izaicinājumus. Dzīvoju pēc Garmin rādītājiem. Nogurdināju savu ķermeni tik ļoti, lai vakarā vienkārši pietrūktu spēka domāt.
Sports mani nogurdināja fiziski.
Sāpes mani nogurdināja mentāli.
Es gandrīz neēdu.
Es gulēju ļoti maz.
Trauksme kļuva par manu ikdienu.
IQOS hiit ( tā laika tabaka) sekoja viens otram. Tajā laikā tas šķita mazākais ļaunums. Es nemeklēju baudu. Es meklēju kaut dažas minūtes klusuma sevī.
Šodien es redzu, ka tas nebija veselīgs dzīvesveids.
Tas bija izdzīvošanas režīms.
Un tomēr apkārtējie redzēja pavisam citu cilvēku.
Viņi redzēja slaidu augumu.
Viņi redzēja enerģisku, smaidīgu, darbīgu sievieti.
Viņi teica: “Tu izskaties tik labi.”
Neviens neredzēja cenu, par kādu tas viss tika iegūts.
Es pati ļoti agri dzīvē iemācījos slēpt savas sāpes.
Pirmo reizi ar šo sajūtu satikos bērnībā.
Es ļoti gribēju, lai tētis mani ierauga. Es centos būt laba meita. Centos runāt, centos būt blakus. Taču mans tētis dzīvoja savās atkarībās. Alkohols un cigaretes aizņēma daudz vairāk vietas nekā mūsu sarunas.
Mūsu ģimenē ārēji viss vienmēr izskatījās labi.
Par sāpēm nerunāja.
Par vilšanos nerunāja.
Par bailēm nerunāja.
Maskas kļuva par normu.
Es iemācījos smaidīt arī tad, kad iekšā viss bruka.
Un tieši to pašu es darīju arī pieaugusi.
Šodien es saprotu, ka vislielākās sāpes man neradīja pati realitāte.
Tās radīja brīdis, kad realitāte satikās ar manām ilūzijām.
Es tik ilgi dzīvoju tajās, ka nespēju pieņemt to, kas patiesībā notika.
Es sev atkal un atkal jautāju:
“Kas ar mani notiek?”
Šodien man ir atbilde.
Ar mani nekas nebija salūzis.
Es biju cilvēks, kurš piedzīvoja milzīgu emocionālu satricinājumu.
Es nemācēju citādi.
Ne tāpēc, ka biju vāja.
Tāpēc, ka tas bija vienīgais veids, ko tajā brīdī prata mana nervu sistēma.
Man nebija resursu.
Man nebija instrumentu.
Man nebija izpratnes.
Es vienkārši centos izdzīvot.
Šodien es sev par to nepārmetu.
Tieši otrādi.
Es ar milzīgu pateicību skatos uz to sievieti, kura katru rītu piecēlās un turpināja iet uz priekšu, kaut arī viņai šķita, ka visa pasaule ir sabrukusi.
Jo tieši tur sākās mans ceļš pie sevis.
Nevis tajā dienā, kad ieguvu savu skaistāko ķermeni.
Bet tajā dienā, kad sāku atteikties no maskām, kuras biju nēsājusi vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus.
Maskām, kas reiz palīdzēja izdzīvot.
Bet vēlāk sāka smacēt.
Es ilgi domāju, ka mana atveseļošanās sākās tad, kad sāku justies labāk.
Šodien es zinu – tā sākās daudz agrāk.
Tā sākās pašā dziļākajā krīzē.
Jo tieši tur es pirmo reizi sāku meklēt nevis veidu, kā aizbēgt no sevis, bet ceļu atpakaļ pie sevis.