Bija laiks, kad es meklēju atbildes visur.
Es devos pie numerologiem, astrologiem, Taro speciālistiem, Human Design konsultantiem un terapeitiem. Ar katru tikšanos cerēju, ka beidzot kāds man pateiks to vienu atbildi, kuru pati nespēju atrast.
Kas es esmu?
Kāds ir mans ceļš?
Kāpēc ar mani notiek tieši tas, kas notiek?
Un, pats galvenais – kas mani sagaida tālāk?
Šodien es uz to skatos citādāk.
Tagad saprotu, ka tajā laikā man nepietrūka informācijas. Man pietrūka uzticēšanās sev.
Katrs cilvēks, pie kura aizgāju, deva man savu skatījumu. Katrs iedeva kādu puzles gabaliņu. Kāds runāja caur cipariem, cits caur planētām, vēl kāds caur kārtīm.
Un gandrīz visi savā ziņā palīdzēja.
Taču bija viena lieta, ko ilgu laiku nepamanīju.
Es sāku dzīvot pēc citu cilvēku interpretācijām par manu dzīvi.
Es gaidīju, kad piepildīsies tas, ko kāds bija pateicis.
Es pieņēmu lēmumus, balstoties uz dzirdēto.
Es meklēju pierādījumus tam, ka viss notiek tieši tā, kā bija prognozēts.
Pamazām kļuva arvien grūtāk atšķirt, kura balss ir mana un kura pieder kādam citam.
Tieši tas man kļuva par lielāko pagrieziena punktu.
Es sapratu, ka neviena prognoze nevar kļūt par manas dzīves stūri.
Jo tajā brīdī, kad kādam citam uzticu izlemt, kas man būs vai nebūs, es nemanot atdodu arī atbildību par savu dzīvi.
Ar laiku man kļuva skaidrs, ka ezotēriskie instrumenti nav problēma.
Problēma sākas brīdī, kad tos uztveram kā vienīgo patiesību.
Man tie kļuva par pieturas punktiem.
Par iespējām paskatīties uz sevi no cita skatpunkta.
Par jautājumiem, kurus pati sev iepriekš nebiju uzdevusi.
Tie atvēra durvis.
Taču ieiet pa šīm durvīm bija jāizlemj man pašai.
Neviens astrologs, numerologs vai Taro speciālists nevar izdzīvot manu dzīvi manā vietā.
To varu tikai es.
Jo vairāk sāku uzticēties savai intuīcijai, jo mierīgāka kļuvu.
Es pārstāju nemitīgi gaidīt atbildes.
Es sāku dzīvot.
Sāku ļauties dzīvei.
Sāku pieņemt, ka ne visu ir iespējams zināt iepriekš.
Un tieši tad manā dzīvē ienāca miers.
Paradoksāli, bet brīdī, kad pārstāju kontrolēt nākotni, dzīve sāka mani pārsteigt daudz skaistāk, nekā jebkad biju izplānojusi.
Es satiku cilvēkus, kurus nekad nebūtu satikusi.
Nonācu vietās, kuras pati nebūtu izvēlējusies.
Piedzīvoju notikumus, kas pilnībā mainīja manu skatījumu uz dzīvi.
Par šiem piedzīvojumiem es pastāstīšu vēlāk.
Taču tie man iemācīja vienu ļoti vienkāršu patiesību.
Atbildes nav ārpus mums.
Ārējie instrumenti var palīdzēt apstāties.
Tie var uzdot jautājumus.
Tie var parādīt virzienu.
Taču neviena atbilde nav vērtīgāka par to, kuru klusumā atrodam paši sevī.
Dzīve man arvien vairāk atgādina milzīgu puzli.
Katrs cilvēks, kuru satiekam.
Katra saruna.
Katrs zaudējums.
Katrs prieks.
Katra grāmata.
Katrs ceļojums.
Katrs klupiens.
Katrs no tiem iedod vienu mazu gabaliņu.
Mēs to liekam kopā dienu pēc dienas.
Un tikai atskatoties saprotam, ka nekas nav bijis nejaušs.
Varbūt šī puzle nekad līdz galam netiek pabeigta, kamēr esam šeit.
Varbūt tās pēdējais gabaliņš savā vietā iekrīt tikai tad, kad mūsu dzīves ceļš ir noslēdzies.
Līdz tam mēs turpinām meklēt.
Turpinām augt.
Turpinām kļūt.
Un, iespējams, dzīves lielākā gudrība nav atrast visas atbildes.
Dzīves lielākā gudrība ir iemācīties uzticēties sev arī tad, kad atbilžu vēl nav.