“Atmoda nesākās ar skaļu atklāsmi. Tā sākās ar vienu pavisam klusu jautājumu – bet ko vēlos es?”
Es beidzot sāku dzirdēt sevi 💫
Mana atmoda nesākās vienā dienā. Tā nesākās ar vienu lielu notikumu vai pēkšņu apskaidrību. Tā sākās pēc visa lielā vājprāta. Pēc bēgšanas no sevis. Pēc dienām un naktīm, kad man šķita, ka tas viss beigsies tikai tad, kad manis vairs nebūs.
Bija brīži, kad es pat iedomājos, kā būs pēc tam. Kā apkārtējie uzzinās par manu neesamību. Es domāju par visu… līdz nonācu pie vienas domas.
Bērni.
Tajā brīdī viss apstājās.
Es iedomājos viņus. Ko viņi justu. Kā viņi dzīvotu tālāk. Un tieši tajā mirklī sev pateicu:
“Stop. Ja tu pati vairs netiec galā, tev ir jāmeklē palīdzība.”
Ja ne sevis dēļ, tad savu bērnu dēļ.
Patiesībā tie bija viņi, kas mani noturēja uz ceļa uz atveseļošanos. Uz ceļa atpakaļ pie sevis.
Tajos vakaros un naktīs es bezgalīgi ritināju Facebook un Instagram. Šodien tas šķiet gandrīz neticami, bet algoritms man rādīja tieši to, kas tajā brīdī bija man vajadzīgs. Vai varbūt es pati to meklēju tik ļoti, ka viss pārējais vienkārši pazuda.
Video par šķiršanos.
Par robežām.
Par sevis izvēlēšanos.
Par līdzatkarību.
Par dziedināšanos.
Par to, kā beidzot sākt runāt.
Es klausījos cilvēkos, kuri pat nenojauta, ka tajā brīdī glābj mani. Viņu vārdos es atradu to, ko nespēja iedot neviens no apkārtējiem.
Es pamodos naktī. Nevarēju aizmigt. Stress. Trauksme. Telefons rokās līdz sešiem rītā. Neveselīgais bezmiegs, bet tajā laikā tas bija vienīgais, kas mani kaut nedaudz nomierināja.
Jo tajos video es atradu vārdus savai sāpei.
Un kādā brīdī kaut kas sāka mainīties.
Es sāku runāt pretī. Es sāku iebilst. Es sāku teikt “nē”.
Un tad notika kaut kas ļoti interesants.
Cilvēki, kuri gadiem bija pieraduši pie manis tādas, kāda biju agrāk — ērtas, paklausīgas, vienmēr saprotošas, vienmēr piekāpīgas — pēkšņi mani vairs nepazina.
Vārdi ko dzirdēju:
“Tu gan esi kļuvusi par augstprātīgu, iedomīgu kuci.”
Atceros, ka tajā brīdī man sāpēja.
Bet tajā pašā laikā es nodomāju:
“Hmm… tas laikam ir kompliments.”
Jo pirmo reizi dzīvē es sāku aizstāvēt sevi.
Es vairs nebiju tik ērta citiem.
Un izrādījās, ka ne visi ir gatavi satikt īsto mani.
Tieši tajā laikā ļoti daudz cilvēku aizgāja no manas dzīves.
Sākumā tas sāpēja.
Bet šodien es saprotu, ka neviens no mums nebija slikts. Vienkārši mūsu ceļi bija izauguši katrs uz savu pusi.
Tas, ko meklēju es, vairs nesaskanēja ar to, ko meklēja viņi.
Dažreiz cilvēki nav domāti visam mūžam.
Dažreiz viņi ir domāti tikai vienam dzīves posmam.
Vēl kādu laiku man bija grūti par to runāt. Pat ar tuvākajiem cilvēkiem. Ne tāpēc, ka viņi mani nemīlēja. Bet tāpēc, ka arī viņi bija noguruši. Un, godīgi sakot, arī es pati biju nogurusi no savas sāpes.
Vienā brīdī es sapratu, ka nevaru visu mūžu dzīvot vienā un tajā pašā stāstā.
Bija pienācis laiks iet tālāk.
Tas nenotika ātri.
Man tas prasīja apmēram trīs gadus, lai emocionāli pārstātu dzīvot tajā notikumā. Lai katru dienu vairs nedomātu par to, kas notika, kā es jutos un kāpēc tas viss notika ar mani.
Šodien ir pagājuši gandrīz četri gadi.
Tagad es varu par to runāt ar maigu smaidu un dziļu pateicību.
Ne tāpēc, ka tas nesāpēja.
Bet tāpēc, ka beidzot saprotu, ko šī pieredze man iemācīja.
Mainījās arī attiecības ar cilvēkiem.
Ikdienā mēs joprojām satiekamies. Pasveicinām viens otru. Esam pieklājīgi.
Jo attiecībām ir dažādi dziļumi.
Ir cilvēki, ar kuriem tu dalies tikai sveicienā.
Ir cilvēki, kuri zina visu par tavu dzīvi.
Un es beidzot iemācījos atšķirt vienus no otriem.
Šajā laikā man radās neskaitāmas atziņas.
Tādas, par kuru eksistenci agrāk pat nenojautu.
Es sapratu, ka neesmu vienīgā.
Katram cilvēkam ir savs stāsts.
Notikumi var būt dažādi, bet sāpes bieži vien ir ļoti līdzīgas.
Tās nevar salīdzināt. Tās nevar izmērīt.
Bet tās vieno cilvēkus.
Un varbūt tieši tāpēc mēs spējam saprast viens otru.
Facebook un Instagram tajā laikā bija mani klusie draugi.
Tie palīdzēja man izturēt līdz brīdim, kad sapratu — ir pienācis laiks meklēt profesionālu palīdzību.
Tomēr vēl pirms profesionālas palīdzības es pieņēmu daudz dažādu izaicinājumu.
Katrs no tiem bija maza uzvara pār sevi.
Un katrs no tiem ir pelnījis savu atsevišķu stāstu.
Jo dažas dzīves mācības nav iespējams izstāstīt vienā nodaļā.