Ir viens jautājums, kuru es sev uzdodu vēl joprojām.
Kas es esmu?
Nevis – ko es daru. Nevis – kāda ir mana profesija. Nevis – kāda ir mana misija. Bet pavisam vienkārši – kas es esmu?
Kādreiz man šķita, ka zinu atbildi. Taču, atskatoties uz to laiku, saprotu, ka biju pieņēmusi citu identitāti.
Es biju mamma. Es biju sieva. Es biju mājsaimniece. Es biju uzņēmēja. Es biju darbiniece. Es biju māsa. Es biju meita, utt.
Katru no šīm lomām centos izpildīt pēc iespējas labāk.
Tikai vēlāk sapratu, ka loma neprasa tikai laiku.
Loma prasa identitāti.
Lai būtu laba mamma, man bija jābūt saprotošai, pacietīgai, mīlošai un klātesošai.
Lai būtu laba sieva, man bija jābūt uzklausošai, interesantai, enerģiskai un kaislīgai.
Lai būtu laba uzņēmēja, man bija jābūt drosmīgai, zinošai, pārliecinātai un gatavai pieņemt izaicinājumus.
Lai strādātu ar cilvēkiem, man bija jābūt empātiskai, mierīgai un emocionāli stabilai arī tad, kad pati jutos iztukšota.
Katra loma prasīja daļu no manis.
Un es tās atdevu.
Vienu pēc otras.
Līdz kādā brīdī sapratu, ka vairs nezinu, kura no šīm lomām esmu es pati.
Šodienā atceros, kā dzirdēju ieteikumus:
“Tu vari mazliet atpūsties.”
“Paņem apkopēju.”
“Atļauj kādam palīdzēt ar bērniem.”
“Nav viss jāizdara vienai.”
Bet manī dzīvoja daudz senāka programma.
Es pati varu.
Es pati tikšu galā.
Es pati visu izdarīšu.
Es pati zinu, kā ir pareizi.
Toreiz man šķita, ka tā ir mana spēka pazīme.
Šodien saprotu – tas bija mans izdzīvošanas mehānisms.
Nevis tāpēc, ka man patika visu kontrolēt.
Bet tāpēc, ka kontrolēt šķita drošāk nekā uzticēties.
Es domāju, ka spēks ir spēt visu izdarīt vienai.
Patiesībā spēks reizēm ir atļaut sev palīdzēt.
Jo vairāk lomu uzņēmos, jo mazāk vietas palika man.
Un tad notika tas, ko ilgi negribēju ieraudzīt.
Es pārstāju dzirdēt.
Es nedzirdēju sev tuvā cilvēka vārdus.
Es nedzirdēju bērnu vajadzības.
Es nedzirdēju savu ķermeni.
Es nedzirdēju pati sevi.
Es tikai pildīju nākamo lomu.
Šodien es sev atzīstu vēl vienu patiesību.
Kvantitāte gandrīz nekad nenozīmē kvalitāti.
Mēs nevaram būt simtprocentīgi visur.
Nevar vienlaikus būt ideāla mamma, ideāla sieva, ideāla uzņēmēja, ideāla draudzene un vienlaikus neaizmirst par sevi.
Kādā brīdī kvalitāte sāk izšķīst.
Un līdz ar to sāk izšķīst arī cilvēks.
Es pazaudēju savu identitāti.
Es vairs nesapratu, kur es eju.
Kāpēc es to daru.
Kas man patīk.
Kas mani piepilda.
Kas es esmu bez visa tā, ko ik dienu daru.
Kad nonācu savas dzīves zemākajā punktā, visas maskas, kas tik ilgi bija palīdzējušas funkcionēt, sāka plaisāt.
Līdz tam tās kalpoja perfekti.
Tās palīdzēja būt stiprai.
Palīdzēja izskatīties, ka ar visu tieku galā.
Palīdzēja pārliecināt arī sevi.
Bet dvēsele vairs negribēja tajās dzīvot.
Tieši tad pirmo reizi pa īstam sev pajautāju:
Kas es patiesībā esmu?
Tas bija sākums.
Nevis sākums jaunai dzīvei.
Sākums atgriezties pie sevis.
Es nolēmu izvēlēties sevi.
Nevis atteikties no savām lomām.
Bet iemācīties tās sadalīt tā, lai tās vairs neiznīcinātu mani.
Es sāku mazāk strādāt.
Jā, tas nozīmēja arī mazākus ienākumus.
Toties ieguvu vairāk laika bērniem.
Vairāk laika sev.
Vairāk laika dzīvot.
Jo bērni izaugs.
Karjera mainīsies.
Lomas mainīsies.
Bet cilvēks, ar kuru man būs jāpavada visa dzīve, būšu es pati.
Šodien mans ceļš vēl nav beidzies.
Mana identitāte joprojām mainās.
Es joprojām mācos.
Joprojām transformējos.
Šī noteikti nav mana galīgā versija.
Taču šodien ir viena būtiska atšķirība.
No rīta paskatoties spogulī, man patīk cilvēks, kuru redzu.
Ne tāpēc, ka viņa ir ideāla. Bet tāpēc, ka viņa ir īsta.
Es gribu ar viņu draudzēties. Es gribu ar viņu sadarboties.
Es viņai uzticos.
Un varbūt tas ir lielākais ieguvums visā šajā ceļā.
Katrs mans rīts un vakars šodien sākas ar pateicību.
Savam ķermenim.
Par to, ka tas mani iznesa cauri visam.
Par to, ka tas izturēja brīžos, kad es pati sev neticēju.
Par to, ka tas joprojām ir ar mani.
Un varbūt pats svarīgākais jautājums nav tas, cik daudz lomu mēs spēlējam.
Varbūt svarīgākais jautājums ir cits.
Ja šodien es noliktu malā visas savas lomas – mammas, uzņēmējas, meitas, draudzenes, partneres, profesionāles –, kas paliktu pāri?
Kas es būtu, ja man vairs nevajadzētu nevienam neko pierādīt?
Kas es esmu, kad visas lomas apklust?