Kad pārstāj meklēt un sāc sastapt Brīdī, kad atbildes sevī vairs nerodas, mēs sākam tās meklēt ārpus sevis. Plašajā pasaulē. Cilvēkos. Notikumos. Ceļojumos. Nejaušās sarunās. Dažreiz pat pilnīgi amizantos apstākļos un diezgan smieklīgās situācijās. Es biju izanalizējusi absolūti visu. Visus notikumus. Visu piedzīvoto. Visas sajūtas. Visus “kāpēc?”, “kā?”, “ko es izdarīju nepareizi?” un “ko man no tā vajadzēja saprast?”. Analīze turpinājās no dienas uz dienu, no nedēļas uz nedēļu, no mēneša uz mēnesi. Ik pa laikam atnāca kāda atbilde. Un kādu brīdi šķita – jā, tas ir tas! Es sapratu! Bet tad atbildes sāka stagnēt. Un laikam jau tajā brīdī...
Kāpēc dzīvē atkārtojas vieni un tie paši scenāriji?💫
Viens no maniem mīļākajiem jautājumiem, ko sev esmu uzdevusi neskaitāmas reizes, ir: kāpēc ar mani atkal notiek tas, ko es jau reiz esmu piedzīvojusi? Kāpēc manā dzīvē atkal ienāk līdzīgas situācijas? Kāpēc atkal sastopu līdzīga tipa cilvēkus? Vai tā ir nejaušība? Vai dzīve mani soda? Ar laiku es sapratu, ka uz to skatos citādi. Mana pieredze man ir parādījusi, ka dzīve mūs neatgriež tajā pašā vietā, lai sodītu. Tā dod iespēju vēlreiz satikt līdzīgu situāciju, lai mēs paši ieraudzītu, cik daudz esam izauguši un vai šoreiz spējam izvēlēties citādi. Patiesībā jautājums nekad nav par otru cilvēku. Jautājums vienmēr ir par mani....
Divi soļi uz priekšu. Viens atpakaļ. 2. daļa
Es arvien vairāk ticu tam, ka mēs piesaistām cilvēkus, kuri atspoguļo mūsu iekšējo pasauli. Ja tu mācies mīlēt sevi, tavā dzīvē ienāk cilvēki, kuri spēj tevi mīlēt. Ja tu pieņem sevi, tu pamazām satiec cilvēkus, kuri pieņem tevi. Viss sākas nevis ārpus mums, bet mūsos. Jo vairāk iepazīstu cilvēku, jo vairāk man šķiet apbrīnojami, kā mēs esam radīti. Ja paskatās uz cilvēku kā uz vienotu sistēmu, ir neticami vērot, kā prāts, zemapziņa, ķermenis un mūsu iekšējā sajūta nepārtraukti savā starpā sarunājas. Ķermenis sūta signālus, prāts cenšas pasargāt, bet dvēsele klusi turpina aicināt mūs uz priekšu. Arī man ir bijuši kritumi....
