“Atmoda nesākās ar skaļu atklāsmi. Tā sākās ar vienu pavisam klusu jautājumu – bet ko vēlos es?” Es beidzot sāku dzirdēt sevi 💫 Mana atmoda nesākās vienā dienā. Tā nesākās ar vienu lielu notikumu vai pēkšņu apskaidrību. Tā sākās pēc visa lielā vājprāta. Pēc bēgšanas no sevis. Pēc dienām un naktīm, kad man šķita, ka tas viss beigsies tikai tad, kad manis vairs nebūs. Bija brīži, kad es pat iedomājos, kā būs pēc tam. Kā apkārtējie uzzinās par manu neesamību. Es domāju par visu… līdz nonācu pie vienas domas. Bērni. Tajā brīdī viss apstājās. Es iedomājos viņus. Ko viņi justu....

Bija laiks, kad domāju, ka beidzot esmu dabūjusi savu sapņu ķermeni. Šodien es saprotu, cik dārgi tas man maksāja. Šodien es uz savu ķermeni skatos ar milzīgu pateicību. Esmu pateicīga, ka tas mani iznesa cauri vienam no smagākajiem dzīves posmiem. Tajā laikā es to nespēju novērtēt. Es tikai prasīju no tā vēl un vēl – vēl vienu treniņu, vēl vienu dienu bez miega, vēl vienu cigareti, vēl vienu mēģinājumu nedomāt. Tagad es zinu – mans ķermenis visu to laiku vienkārši centās mani noturēt virs ūdens. Tas bija laiks, kad mana pasaule sabruka. Es dzīvoju tā, it kā katra diena būtu...

Ir dīvaini rakstīt pirmās rindas. Ne tāpēc, ka man nebūtu, ko teikt. Tieši otrādi. Manī ir tik daudz stāstu, ka ilgi nezināju, ar kuru sākt. Es nerakstu tāpēc, ka esmu nonākusi galamērķī. Es rakstu tāpēc, ka joprojām esmu ceļā. Ja šodien man kāds jautātu, kas es esmu, es vairs neatbildētu ar profesiju vai lomām. Es esmu sieviete, kura gandrīz četrdesmit gadu laikā ir izbraukusi neskaitāmus dzīves amerikāņu kalniņus. Kādreiz man šķita, ka dzīve notiek ārpus manis – attiecībās, darbā, sasniegumos, citu cilvēku vērtējumā. Šodien es domāju citādi. Dzīve sākas brīdī, kad pirmo reizi uzdrošinies sev pajautāt: “Kas es patiesībā esmu?”...